Stūrī aiz spoguļiem – baleta koncertmeistars

22 Sep

Print pagePDF page

Inta Balode

Raksts pārpublicēts no žurnāla “Mūzikas saule” 2012.gada augusta laidiena

Natālija Dirvuka un Džila Sivila (Gill Civil) viena otru nepazīst. Taču viņas vieno savdabīga, nekur īsti nestudējama nodarbošanās – baleta koncertmeistars. Atzīšos, arī esmu domājusi, ka pianisti, kas sēž baleta zālē, droši vien citur lāgā nevar atrast darbu, vai arī bijuši par īsu vai garu, ar pārāk līkām kājām vai rokām, lai varētu paši dejot. Tās ir lielas aplamības, jo Džila nekad nav gribējusi dejot un ir ne tikai koncertmeistare, bet arī komponē. Savukārt Natālija dejo un jau kopš skolas un studiju gadiem ļoti veiksmīgi koncertē kameransambļu sastāvā. Tātad nav tiesa, ka baleta koncertmeistari tikai sēž kaktos ar spoguļiem un vakarā salīkušu muguru, pasituši padusē apdzeltējušas nošu lapas, neviena nepamanīti, izslīd no baleta zāles, lai kaut kā novilktu savas pelēkās dzīves līdz rīta klasei.

Natālija Dirvuka saistīta ar baletu kopš bērnības, kad dejojusi pašas radītus numurus mammas klavierspēles pavadījumā, vēlāk apguvusi klasiskos pas Liepājā pie lieliskā pedagoga Leonīda Brunova. Emīla Dārziņa mūzikas skola, kur Natālija apguva klavierspēli, atrodas blakus Rīgas Horeogrāfijas vidusskolai. Pavisam cieši ar baletu saistījusies pēc maģistrantūras beigšanas, kad, meklējot papildu darbu, uzaicināta strādāt Zitas Erss baleta studijā, bet nu jau vairāk nekā piecus gadus Natālija spēlē Latvijas Nacionālā baleta trupai un strādā JVLMA.

Natālija Dirvuka_foto no personīgā arhīva

Arī Džila Sivila ar deju (tolaik vadošo Jaunzēlandes modernās dejas trupu Limbs Dance Company) sadraudzējusies, meklējot pusslodzes darbu. Par baletdejotāju gan viņa nav vēlējusies kļūt, taču tik ļoti mīlējusi mūziku, ka jau kopš septiņu gadu vecuma iztēlojusies sevi kā komponisti. Kad 14 gadu vecumā Džilai bija tā laime Oklendā satikt Leonardu Bernšteinu, kurš diriģēja Ņujorkas Filharmonisko orķestri, vēlēšanās kļūt par komponisti kļuva pavisam neatgriezeniska. Ticību dejas koncertmeistares karjerai devis gan uzaicinājums spēlēt pavadījumu Ņujorkas horeogrāfa Džona Maklaflina (John McLaughlin) (leģendārā horeogrāfa Mersa Kaningema skolnieks) klasēm, gan 1984. gadā saņemtais darba piedāvājums no Melnburnas Viktorijas Māksas koledžas (The Victorian College of the Arts) – tolaik Austrālijas vadošās mākslas augstskolas, kurā mācījās visas valsts talantu krējums. Pianiste priecājas, ka koncertmeistares darbā spēlējusi gan modernās dejas, gan baleta klasēs.

Džila Sivila atzīst, ka iesākumā darbs bijis kā lēciens tumsā, izaicinājumi sekojuši cits citam, nācies piedāvāt garas improvizācijas, kas ietver dažādus frāžu garumus, biežas tempa un ritma maiņas. Arī Natālija Dirvika stāsta – sākumā bijis ļoti grūti. It kā spēlē skaisti un pareizi, bet neder, jo akcenti, temps un melodiskās līnijas ne vienmēr sakrīt ar kustību un tās raksturu. Pianiste ilgi nav varējusi saprast – kā pareizi spēlēt preparation? Natālija uzsver, ka kopumā baleta koncertmeistara profesijai ir īpaša specifika, kurā neviens un nekad netiek apmācīts. Tikai pateicoties talantīgiem pedagogiem-horeogrāfiem kā Zita Erss, viņa pamazām sākusi saprast un sajust, kas un kā jādara. Ne visi pianisti spēj saprast un iemācīties spēlēt pavadījumu dejai.

Gill Civil, photo: Naomi Hartley

Vai baleta koncertmeistars var būt vienīgā nodarbe? Džila Sivila ne tikai spēlē pavadījumu, bet arī komponē un ieraksta oriģinālu baleta/dejas nodarbību mūziku savā studijā. Tikko pabeigts Dancing Keys 3 ieraksts, kas būs gatavs izdošanai 2012. gada septembrī. Informācija par Džilas Sivilas mūziku atrodama www.pianomusicforballet.com. Kad viņa 1980. gadu beigās ieradās Kanādas pilsētā Vankuverā, modernās dejas kompānijas saņēma valsts subsīdijas, tāpēc varēja atļauties slēgt ilgtermiņa līgumus gan ar dejotājiem, gan mūziķiem. Diemžēl šodien valdības atbalsts ir lielā mērā izsīcis, tādēļ dejotājiem un koncertmeistariem trūkst darba.

Risinājumi jāmeklē arī Latvijas mūziķiem. Natālija Dirvuka daudz ceļojusi, taču tās ir bijušas kameransambļa uzstāšanās vai arī solo koncerti un meistarklases ar vokālistiem. Viņa uzskata, ka līdzīgi kā mūziķiem vai dejotājiem arī baleta koncertmeistariem būtu ļoti nepieciešami īpaši apmācības kursi, meistarklases, pieredzes apmaiņas braucieni uz ārzemēm. Arī baleta trupas viesizrāžu izbraukumos koncertmeistari diemžēl nepiedalās.

Ar ko dejotāji atšķiras no mūziķiem?

N.D. Dejotāji man ir kā aktieri – viņi spēlē kādu lomu. Visu dzīvi viņi daudz laika pavada spoguļa priekšā. Viņu meistarība ir ārēja, t.i., viņi parāda savu mākslu caur ķermeņa un kustības estētiku. Mūziķiem ir citādi. Visām emocijām jānāk caur mūziku, t.i., ārēji nekā neatspoguļojoties. Tādēļ arī dejotāju dzīves ir turpinājums skatuves lomām. Dejotājiem ir arī mazliet atšķirīga mūzikas izjūta. To sajutu, kad pati dejoju džeza deju. Visvienkāršākā atšķirība – mūziķi vispirms dzird mūziku un tad redz deju, dejotājiem ir otrādi.

Kādas ir sajūtas strādājot ar baletdejotājiem?

DŽ.S.: Man ļoti patīk! Esmu pārliecināta, ka iepriekšējā dzīvē biju dejotāja. Kad skatos baletu, es iztēlojos sevi izpildot visas tās kustības – tas ir ļoti smieklīgi, jo es nekad nevarētu izmocīt tās apbrīnojamās fiziskās darbības, ko spēj profesionāli dejotāji. Man patīk piedāvāt skaņu celiņu, kas vislabākajā veidā atbalsta dejotājus – ne tikai dodot viņiem impulsu saglabāt stabilu ritmu, bet arī iedvesmojot ar rosinošām melodijām.

Vai baleta klases laikā jūtaties kā māksliniece vai arī kā CD atskaņotājs zāles stūri?

N.D.: Cenšos pret baleta nodarbībām neizturēties kā pret rutīnu. Man ļoti patīk improvizācijas moments un tādēļ nodarbību laikā daudz eksperimentēju. Izmantoju dažādas tautas, džeza, roka un pat popa melodijas, cenšos padarīt pavadījumu interesantu un krāsainu. Un… es neuzskatu, ka tas ir pavadījums. Varbūt tāpēc arī gūstu atsaucību savos kolēģos dejotājos un dažreiz pat jūtu, ka viņi “pavada” un atbalsta mani. Dažreiz gribas spēlēt nozīmīgu lomu, tāpēc, ka mana pamatnodarbošanās ir kamermūzikas koncerti, kuros esmu uz skatuves. Man jau sen ir sapnis sarīkot koncertu kopā ar dejotājiem. Kameransamblis un kamerbalets – dubultansamblis uz skatuves.

DŽ.S.: Šodien jau lielākoties jūtos kā māksliniece, jo es spēlēju tikai dažiem pedagogiem, kuriem pret mani ir vislielākais respekts, un tas ir ļoti patīkami. Viņi man ļauj neiedomājamu brīvību improvizācijai nodarbību laikā un uzticas, ka es vienmēr varēšu piedāvāt īsto mūziku viņu vingrinājumiem. Lai gan pagātnē man itin bieži ir bijusi pieredze, kad skolotāji izturas pret mani kā pret CD vai kasešu magnetafonu. Vienu vai divas reizes, kad man bija ap 20 gadiem, lai liktu sevi pamanīt, izgāju ārā no zāles nodarbības vidū. Tagad es to vairs noteikti nedarītu, jo vairs neesmu tik impulsīva kā kādreiz.

Vai ir patīkami atkārtot vienu un to pašu frāzi vēlreiz un vēlreiz?

N.D.: Ja ļoti daudz reižu, tad tas, protams, ir nogurdinoši. Taču laiku pa laikam kaut ko atkārtot vairākas reizes ir pat ļoti noderīgi – pirmkārt, iemācies no galvas, otrkārt, var labi „izspēlēties”, izvingrināt pirkstus.

DŽ.S.: Man nav pārāk lielu iebildumu to darīt, jo katru frāzi, to atkārtojot, var spēlēt citādi. Vienīgā grūtā situācija ir, kad nākas spēlēt grand allegro vēlreiz un vēlreiz un pedagogs nesaprot, ka pēc 5 minūšu enerģiskās spēlēšanas tev jau var sāpēt rokas. Šādā situācijā es droši vien pārstātu spēlēt, jo koncertmeistaram pats galvenais ir sekot savām rokām un nodrošināties pret to, lai nedabūtu atkārtošanās sastiepuma traumu.

Cik rūpīgi jūs vērojat dejotājus, un vai jau zināt visu soļu nosaukumus un to, kā tiem jātiek pareizi izpildītiem?

N.D.: Zinu visus baleta terminus franču valodā (varbūt izņemot tikai dažus sarežģītus dubultelementus), jo pati esmu nodarbojusies ar baletu. Mani ļoti interesē jauniestudējumi. Kad tiek iestudēts jauns balets, īpaši laikmetīgais, un ja mūzika skan ierakstā, es bieži iegaumēju kustības, kombinācijas un mēģinu arī kaut ko no tā izpildīt. Domāju, ka spēju novērtēt dejotāju sniegumu labāk nekā cilvēks no malas. Nesen man bija arī „horeogrāfiska” pieredze. Balerīna veidoja džeza dejas uzvedumu jauno horeogrāfu vakaram. Es piedalījos uzvedumā kā pianiste un pat piedalījos džeza dejas numuros.

DŽ.S.: Ja tas ir iespējams, es uz dejotājiem skatos visu laiku. Galvenokārt spēlēju pati savu mūziku, kas ir manā galvā, tādēļ man nav jāskatās partitūrā. Arī tad, kad man jālasa mūzika no lapas, vienalga cenšos dejotājus rūpīgi vērot. Attiecībā uz soļiem – domāju, ka lielāko daļu nu jau zinu. Es spēlēju dejai vairāk nekā 30 gadu, tāpēc jādomā, ka esmu redzējusi katru vingrinājumu vismaz miljons reižu.

Kuri ir tie mirkļi, kad savā darbā gūstat vislielāko gandarījumu?

N.D.: Tās, protams, ir pirmizrādes. Ģenerālmēģinājumi klavieru pavadījumā uz skatuves. Tas nav viegli, bet ir ļoti būtiski. Un, protams, ja pirmizrādes laikā piedalos orķestrī, nevis tikai esmu spēlēju mēģinājumu „caurlaidi”, dalība nepastarpināti pašā pirmizrāde – tā ir liela bauda.

DŽ.S.: Šobrīd manas klaviermūzikas ierakstīšana CD formātā albumiem Dancing Keys sniedz man vislielāko gandarījumu. Ir brīnišķīgi, kad dejotāji man saka, ka viņiem patīk mana mūzika. Tas iedvesmo mani rakstīt vēl! Vēl man sagādā baudu veidot video klipus savai mūzikai.

Vai vēl kāds cits mūzikas instruments varētu baleta klasei derēt tikpat labi kā klavieres? Kurš varētu būt tuvākais konkurents?

N.D.: Bieži baleta nodarbībās man ļoti gribētos, un jau atkal es atkārtošos, uzspēlēt kaut ko ar kameransambli, vai kopā ar manis tik mīlēto saksofonu (daudzu gadu garumā uzstājos duetā ar klasisko saksofonu). Vai arī klavierēm pievienot balsi (reizēm pati vēlētos sākt dziedāt). Un vēl vijole ļoti labi der kopā ar deju.

DŽ.S.: Klavieres ir baletam labākais instruments, tāpēc ka tās var tikt izmantotas tā, lai skanētu kā viss orķestris. Atšķirībā no perkusijām, kas dod galvenokārt tikai ritmu, klavieres izmanto harmoniju un melodiju. Šajā ziņā tās ir ļoti daudzpusējas. Neesmu pārliecināta, ka baleta nodarbībām ir kāds labāks instruments par klavierēm!

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru