Debijas baletā „Žizele”

11 Nov

Print pagePDF page

Gunta Bāliņa

2013/2014 baleta sezonas izskaņā patīkamu radošu pārsteigumu skatītājiem baletā „Žizele” sagādāja Jolantas Lubējas debija titullomā. Pārlapojot vēsturiskos rakstus un dažādas publikācijas par izrādi, manu uzmanību piesaistīja Tabitas Sīmanes publikācija „Šausmu stāsts. Patīkams. Balets Žizele liek iztēloties pasauli, kuras sen jau vairs nav”, kurā autore raksta: „..Šis stāsts, kas pirmajā brīdī šķiet tik ačgārns un neloģisks, patiesībā izrādās daudz komplicētāks. Šis stāsts ir zīme, un ar sava laika aktualizācijas dziļumu tas ir spējis uzrunāt arī visos pārējos laikos. Ādolfs Adāns radīja mūziku, Žaks Koralli, Žils Pero un vēlāk Mariuss Petipā radīja deju, Teofils Gotjē bija tas, kurš radīja Žizeli. Žizeles stāsts ir romantisma estētikas caurstrāvots, zem virspusējās plakanības slēpjas romantiska drāma – pat vissīkākajām detaļām ir būtiska un pat simboliska nozīme.” („Diena”, 2006. gada 10. marts.)

Raksta autore ļoti precīzi akcentē simbolu un zīmju nozīmi šajā romantiskajā baletā. Tikpat liela nozīme ir arī katram žestam, kustībai, galvas pagriezienam un mīmikai. Mēdz teikt, ka pirmizrādes ne vienmēr ir tās labākās. Tā vai citādi nolēmu pagaidīt līdz jaunai sezonai, proti, otrai izrādei. Un nebiju vīlusies! Ja izrādes pirmajā cēlienā vēl varēja redzēt nedrošību, tad otrā cēliena villu skatā pārliecināja viss – gan liegās, izjustās pozas, gan vieglie un gaisīgie lēcieni, gan skaistās, trauslās roku līnijas. Un beidzot – neklaudzēja puantes uz deju grīdas!!!!

Pirmizrādē Jolantas Lubējas partneris bija Sergejs Neikšins. Vizuāli šis duets atstāja patīkamu iespaidu. Otrajā izrādē, kur viņas partneris bija Raimonds Martinovs, varēja redzēt dziļāku, patiesāku tēlu atklāsmi aktiermeistarības ziņā. Lomas sagatavošanā saskatāma Latvijas baleta tradīciju pārmantotība: tā aizsākta Helēnas Tangijevas-Birznieces laikā, to turpina viņas audzēkne, šobrīd baleta pedadagoģe repetitore Sarmīte Graudiņa, kura savulaik bija viena no skaistākajām Žizelēm Latvijas baletā un tagad dāsni dalās savā skatuves pieredzē un noslēpumos ar jaunajām dejotājām. Gribētos novēlēt Jolantai turpināt sevi attīstīt un pilnveidot ne tikai dejas tehniskā, bet arī aktiermeistarības jomā.

Atzinīgi vērtējams Alises Prudānes sniegums Mirtas lomā. Varbūt varētu vēlēties nedaudz konkrētākus un spēcīgākus žestus, aicinot vispirms Žizeli, tad Albertu uz deju – deju līdz nāvei!

Šoreiz nepārliecināja Evelīnas Godunovas un Zigmāra Kirilko kāzu pas de deux baleta pirmajā cēlienā. Radās sajūta, ka abi solisti ir satikušies uz skatuves bez pietiekoši rūpīgas – analītiskas mēģināšanas, jo pietrūka saliedētības un saskaņas dueta izpildījumā. Turpmāk vairāk vērības vajadzētu pievērst tieši piruešu un pozu kustību tīrībai. Kā pozitīvais jāatzīmē Evelīnai Godunovai piemītošais skatuviskais šarms un pievilcība, vieglais, gaisīgais lēciens, taču būtu jāpārskata lieku žestu un kustību klātbūtne.

Zināmu vilšanos sagādāja Antons Freimans Vilfrīda lomā. Parasti viņa debijas atstāja patīkamu, atraktīva izpildījuma iespaidu. Šoreiz redzēju tādu dīvainu, pat savādu lomas traktējumu – kaut kas no Īzaka „Korsārā”, kaut kas no savulaik izcilā L. Jēkabsona solo numura „Pielīdējs” un „Ragana”. Māksliniekam vajadzētu zināt, ka jau no baleta „Žizeles” pirmizrādes (1841. gadā) , kā arī visus turpmākos gadu simtus, Vilfrīds tiek attēlots kā prinča Alberta uzticīgs un drosmīgs ieroču nesējs ar labām aristokrātiskām manierēm un izturēšanos, jo tik pietuvinātai personai kā prinča ieroču nesējam ir jāpiemīt iepriekš minētajām īpašībām un manierēm. Šajā izrādē Antons Freimans nespēja attēlot šai lomai raksturīgās īpašības. Viņa izpildījumā Vilfrīds izskatījās nepārliecinošs, bailīgs un ar neatbilstošu stāju prinča Alberta klātbūtnē. Šādu lomas traktējumu uz Rīgas baleta skatuves redzēju pirmo reizi! Labu vēlot, gribētos, lai mākslinieks turpmākajās izrādēs pārskatītu šīs lomas traktējumu.

Ņemot vērā, ka balets „Žizele” ir uzskatāms par ilgdzīvotāju uz Latvijas baleta skatuves un ir vairākkārt atjaunots, tas šā brīža māksliniekiem uzliek par pienākumu saglabāt augstu atbildības sajūtu, māksliniecisko izpildījumu un augstu skatuves kultūru, nezaudējot tās vērtības, kas raksturīgas Latvijas baletam.

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru