Čurļonis. Piafa. Piedodiet. Par Lietuvas Nacionālā baleta viesizrādēm

12 Nov

Print pagePDF page

Marija Saveiko

Tieši šoreiz man gribētos nerunāt, tā vienkārši būtu vieglāk – izlikties, ka es tur nebiju; nepiešķirt tam tik lielu nozīmību, ar laiku vienkārši aizmirst. Bet tā nevar – ne aizmirst, ne nerakstīt, jo tad atkal kāds sāks diskusiju par tēmu “latviešu temperaments”.

Pirmo baleta izrādi es noskatījos deviņpadsmit gadu vecumā mūsu Nacionālajā operā. Toreiz aizgāju viena pati, tāpēc nebūtu bijis jēgas izlikties par savām pirmajām sajūtām. Man patika. Man patiešām patika, un viltoto svētku atmosfērā es vēlējos pakavēties nedaudz ilgāk. Tā es kādreiz savos deviņpadsmitgadīgajos iespaidos sajutos un arī tagad apzināti izvēlos justies – katram ir sava mazā ilūzija, kurai ticēt. Šodien atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka iemīlēju tieši atmosfēru – to īpatnējo smaržu, grezno zāli, tumšos gaiteņus; iemīlēju solistus un savu pirmo reizi operā, bet diemžēl ne pašu izrādi. Tas, ka pie reizes arī izdomāju, ka opera ir kvalitātes garants, bija manas vispārējās un dejas pieredzes trūkums, kā arī bailes atzīties sev un apkārtējiem, ka nesaskatīju neko īpašu, ka nenoticēju. Mans vienīgais arguments bija iekšēja pretestība un neticība notiekošajam uz skatuves. Vai tad tas ir pamatojums? Vai šādam viedoklim ir vērtība? Toreiz, protams, domāju, ka vērtības nav.

Tagad domāju, ka man pietiek gan ar savām akadēmiskajām, gan dzīves zināšanām, lai atpazītu, kad man melo no skatuves, vai secinātu, kādas kvalitātes izrādi es redzēju. Māksla un tās jebkāda izpausmes forma vienmēr runā par dziļumu, par to, kas slēpjas aiz vairākiem slāņiem, starp rindām. Problēmas, notikuma vai personības dziļums – tas ir mans galvenais kritērijs un atskaites punkts. Dziļums obligāti nenozīmē drāmu, smagumu un saspīlējumu; es teiktu, ka tas ir viss, no kā sastāv dzīve – visas krāsas, garšas, toņi, emocijas – daudzveidība un detaļas. Ne “normāli”, bet izvērsta atbilde, kur katrs sīkums veido kopējo bagāto ainu, paver vaļā iztēli, ļauj pieslēgties un pārdzīvot līdzi un, iespējams, arī pēc tam.

Iespējams, šī ilūzija ir lielāka par viltotiem svētkiem operā, bet tā gribētos, lai šogad rudens būtu kā mākslas darbs, kas neatstāj cilvēkus vienaldzīgus un vēl ilgi liek par sevi atcerēties. Jo tas ir īpašs – silts, svinīgs un bagāts ar kultūras notikumiem, kas veltīti Baltijas valstu simtgadei. Arī mūsu Nacionālā opera uz dažām dienām oktobra sākumā kļuva par svinību māju un uzņēma Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra trupu ar viesizrādēm – dāvanām par godu simtgadei. Lietuvieši atveda mums komponista Ģiedrjus Kupreviča baletu “Čurļonis” ar Roberta Bondaras (Robert Bondara, Polija) horeogrāfiju un itāļu horeogrāfa Mauro Bigonceti (Mauro Bigonzetti) radīto baletu “Piafa”. Savukārt Latvijas Nacionālā opera un balets viesojās Viļņā ar slovēņu horeogrāfa Edvarda Kluga laikmetīgo baletu “Pērs Gints” ar Edvarda Grīga mūziku un komponista Jura Karlsona baletu “Karlsons lido…” Aivara Leimaņa horeogrāfijā. Mani pārņem neviltota interese un ziņkāre – vai un ko par mūsējiem rakstīja Lietuvā?

Par lietuviešu izrādēm man diemžēl jāsaka – es nenoticēju.

“Piafā” – neticēju tai melnajai “Francijai”, ar sarkanām rozēm it visur un bageti, kuras esamība uz skatuves horeogrāfiski tika attaisnota ar tās pārlaušanu uz dejotājas ceļa. Melnā krāsa ir ļoti spēcīga, sarkanā roze ir fantastisks simbols, savienojams ar Piafas slaveno dziesmu “La Vie en Rose”, un bagete tiešām asociējas ar Franciju, bet vai tas ir viss, no kā veidojas dziedātājas un Francijas tēls? Reiz, braucot vilcienā Zemitāni–Vecāķi, es sajutu vairāk Francijas šarma nekā dārgajā baleta izrādē – man pretī toreiz sēdēja kungs un kundze gados, abiem beretes galvās, avīzes rokās, pa logiem iekšā spīdēja spilgta un auksta rudens saule, garām slīdēja dzeltenais mežs, vagonā viegli smaržoja kāda kafija, līdzņemšanas glāzītē gan, bet tas nekas; trūka vēl akordeona vieglā melodija, un es tiešām noticētu, ka braucu prom no kādas lielās Francijas pilsētas uz laukiem. Man nevajag, lai rozes bāž acīs katru mirkli, kad vēlas uzsvērt mākslinieces lielo dzīvesstāstu, man pietika ar vienu reizi. Piafa ir leģenda, viņas dzīve bija nepārtraukta cīņa un traģēdija – mazā sieviete un viņas balss pret visu pasauli. Horeogrāfs atzīmē, ka vēlas dot iespēju katram skatītājam veidot par dziedātāju savu priekšstatu, kas būtu balstīts uz asociācijām, nevis faktiem, bet izdarīja tieši pretēji – ielika katram mutē savu vīziju, neļaujot pašiem skatītājiem salikt bildi no piedāvātiem gabaliņiem. Tas bija jebkas, tikai ne Edīte Piafa. Viss bija konkrēts, plakans, līdz riebumam vienveidīgs un bēdīgs, kā meksikāņu ziepju operas. Trīs reizes kā malks svaiga gaisa situāciju glāba kordebalets ar dzīvu un vieglu horeogrāfiju, atainojot tā laika Parīzes izklaides kultūru. Man visu laiku galvā skanēja – “francūži izdarītu to citādāk”. Trūka smalkuma, kas šajā gadījumā būtu dziļuma sinonīms.

Roberta Bondara balets “Čurļonis” ļoti konkrēti atspoguļoja gleznotāja un komponista biogrāfijas faktus. Ļoti konkrēti, tieši tā, kā bija aprakstīts operas vestibilā nopērkamajās programmiņās. Horeogrāfija – ilustrācija, sadzīvisku darbību atdarinājums, prognozējamība. Scenogrāfija bija tik liela un tik bieži mainījās, ka vairākas reizes pārņēma visu uzmanību, neļaujot dejai elpot, atstājot dejotājus otrajā plānā. Tas, kas patiešām ļāva saslēgties ar mākslinieka koptēlu – krāsu toņi kostīmos, gaismās un scenogrāfijā, tie, likās, bija paņemti no paša Čurļoņa paletes.

Kā vienmēr, dzirdu komentārus zālē, visbiežākais, protams, ir “es neko nesapratu”. Ja pat šajā baletā bija tādi, kas kaut ko nesaprata, tad ir visai iespējams, ka pēc gadiem pieciem mēs lasīsim subtitrus, kas vienlaikus ar pašu darbību uz skatuves izskaidros to.

Atmiņās par Čurļoni viņa māsa Jadvīga Čurļonīte rakstīja: “Vienīgais, kas varēja izvest viņu no līdzsvara – bija lūgums izskaidrot kādas viņa gleznas saturu. Viņš dusmojās – “… kāpēc viņi neskatās? Kāpēc neiedarbina savas dvēseles?! Katrs taču citādāk uztver mākslas darbus.””

Dejā kopumā un tostarp arī baletā nav nekādu ne garantu, ne garantiju. Kas tad tur ir – jautāsit? Vienā pusē – milzīgs dejotāju darbs, gan fiziskais, gan intelektuālais, kaisle radīt, pētījumi, šad tad finansējums, personības – autori un viņu spējas veidot stāstus no atsevišķām kustībām un veselām dejām. Otrajā pusē – skatītājs. Katra vienība šajā receptē ir svarīga; pietrūkstot kaut vienai, rodas izrādes, pēc kurām skatītājs paliek ar tukšuma sajūtu un aplaudē tāpēc, ka tas ir pieklājīgi. Vai tam tā jābūt?

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru