Bez darba cilvēks aiziet bojā. Par Borisa Eifmana baletu “Up & Down”

14 Apr

Print pagePDF page

Inta Balode

Iespaids par Eifmana trupas jaunāko iestudējumu ir tieši pretējs darba nosaukumam “Up & Down” jeb “Uz augšu un uz leju”. Ja “Rodēns” šķita uz leju, tad “Up & Down” ir atkal uz augšu. Tā kā jautājums par to, vai meistars sevi ir izsmēlis, pagaidām atceļas, runa ir tikai par normālu māksliniecisku sinusoīdu.

Sajūta, ka idejas un spēki pamazām izsīkst, bija pirms diviem gadiem skatoties baletu „Rodēns”, kas atgādināja īstu drāmbaletu, kurā var just, ka autors vairs nav tik jauns un laikam jau tāpēc (lai var dzirdēt un redzēt) visu prasās skaļāk un sarkanāk, un pārspīlētāk. „Up & Down” brīžiem ir radikāli pretējs – kordebaleta dejojumi, lai arī nosacīti jautras mūzikas pavadījumā, ir pat tīši klusināti. To var uztvert arī kā defektu un ekspresijas trūkumu, tomēr man tā šķita visai apzināta izvēle. Vairāk telpas solistu stāstam (tikpat labi „Up & Down” varētu būt tikai trio), vienlaikus nodarbinot lielu trupu un apmierinot skatītāju daļas gaidas pēc divertismenta dejām. Izrādē kopumā masu skati iegūst zināmā mērā atsvešinātu iespaidu, kas labi kontrastē ar spēcīgo galvenā varoņa tēlu un viņa atrašanos ārpus sabiedrības, ar viņa neiederēšanos, ko nosaka gan sociālais statuss, gan tieksme piederēt citai grupai, gan vēlākā slimība.

„Nebija divu vienādu kustību!” tā pēc izrādes saka satiktā paziņa. „Eifmans ir liels meistars – kādus tik pacēlienus viņš neizdomā!” tā cita paziņa no Baleta asociācijas. Es arī sēžu un domāju, ka ķermenis, kāds ir, tāds ir, un it kā jau ir tikai divas rokas un kājas, tomēr Eifmans spēj atrast vismaz vienu risinājumu, par kuru jānosaka – O! Tā arī var! Turklāt tas nav samocīti, par katru cenu cenšoties izdomāt ko jaunu un svaigu. Viss ir ērti, dabiski, raiti – kā vārdi, kas plūst, kad ir ko teikt.

Lielāko artavu plūdumā, protams, ir devuši Borisa Eifmana Sanktpēterburgas Valsts akadēmiskā baleta teātra trupas dejotāji. Lieliskās dejas tehnikas un pārliecinošās aktiermeistarības dēļ īpaši atmiņā palicis galvenās lomas – Dika Daivera – atveidotājs Oļegs Gabiševs. Viņam cienīgs pretinieks ir mīļotās Nikolas tēva lomas izpildītājs Jirži Jelineks. Arī Ļubova Andrejeva Nikolas Vorenas lomā spilgti izdzīvo sava tēla emocijas un pārvērtības, ko piedāvā F. S. Ficdžeralda darbs „Ir maiga nakts”, kas ir izrādes pamatā.

Stāsts ir par to, kā mīlestība un labi padarīts darbs paceļ cilvēku, savukārt bezdarbība un pēkšņa turība apmulsina un galu galā liek zaudēt visus orientierus, ieskaitot savu prāta gaismu. Jaunā psihiatra Dika Daivera rūpīgais darbs un empātija palīdz iegūt Nikolas, kura incesta attiecību ar tēvu dēļ sirgst ar šizofrēniju, uzticēšanos. Diks netiek galā ar tā saucamo pozitīvo transferenci, kas rodas terapijas procesā, iemīlas un ļaujas attiecībām ar pacietni. Nikola nevēlas, lai Diks turpina strādāt un tādus pat brīnišķus mirkļus dod citiem, viņas tēvs ir bagāts, tāpēc var taču dzīvot. Jā, kāpēc ne? Laiskā un bagātā dzīve, bezdarbība, nespēja pieradīt savu jēdzīgumu profesionālā darbā, vainas apziņa par atstātajiem pacientiem, kurus viņš spēja, ja ne izārstēt, tad atvieglot viņu dvēseles ciešanas, noved pie sīkiem sānsoļiem, apnikuma, alkohola. Savukārt, Nikola nu jau ir vesela, spēj nebūt atkarīga no glābēja un aiziet savu ceļu. Viņš sāk dzert un dauzīties vēl vairāk un vaino naudu visās savās nelaimēs. Tā nu viņš sajūk prātā, kļūstot apsēsts ar zaļajiem dolāriem. Kapitālistiskās sabiedrības kritika. Arī izrādes libretā uzsvērts, kāds nelietis ir bagātais tēvs, kas domā, ka var nopirkt visu.

Tomēr pati izrāde tēmu risina ne tik viennozīmīgi. Var saprast gan tēvu, kas agri zaudējis sievu un saredz meitā mīļoto. Varbūt arī meita incesta attiecībās ar tēvu rod glābiņu sērās. Maģisks ir mirklis, kad ārsta iejūtība Nikolai pirmoreiz pēc ilgiem laikiem ļauj atkal ļauties cilvēciskam siltumam. Baletā reti ir tik precīza sekunde, kurā aktiermeistarība, ķermeniskā izpausme un gaismu maiņa tik īsā brīdī piedāvā tik trāpīgu un emocionālu vēstījumu. Arī jaunā ārsta izvēle aiziet no darba un dzīvot sievastēva maizē notiek mīlestības, ne jau naudas dēļ. Tā izskatās, tā gribas domāt.

Mazliet kaitinošs un problemātisks ir veids, kādā risināta psihoneiroloģiskās slimnīcas vide. No vienas puses, jau zinām, ka psihiski slimi cilvēki teorētiski veselu cilvēku acīs izskatās smieklīgi. Ne tik nobriedušā sabiedrībā tas ir iemesls humoram. Tomēr šāds tēlojums 2015. gadā, lai arī runā par pagātni, tomēr liekas novecojis, virspusējs un izraisa lieku kurnēšanu. “Trako mājas” ainu risinājums ir paviršs – stulbi smaidi, jocīga čapliniska tipināšana, apsēstība ar ķeblīti u. tml. Var jau izspēlēties un varbūt arī nebūtu tik traki, ja visam klāt nebūtu vēl jocīgi klaunu kostīmi. Kāpēc tad galvenajai varonei, kura taču arī ir “traka”, nav smieklīgs tērps, bet gan smuka kleita? Var jau būt, ka ir dziļa doma par psihiski slimiem cilvēkiem kā sabiedrības nerriem. Tāpat viņus var skatīt arī kā tādus, kuriem ir daudz vairāk individualitātes un savas sejas nekā parastajiem pilsoņiem, kas neatkarīgi no sociālā statusa (gan zemās, gan augstās šķiras sabiedrības ballītēs), dejo gandrīz tikai unisonā.

Šādā kontekstā galvenā varoņa atgriešanās bijušajā darbā vietā jau pacienta statusā varbūt nemaz nav traģēdija? Protams, ka ir! Jo tas, ka būšana psihiski slimam nereti tiek saistīta ar pajolīgu laimes stāvokli (ko apliecina arī smaidīgie Eifmana pacienti), ir mīts. Tās ciešanas, kam iet cauri garīgi slims cilvēks, nav aptveramas.

Kopumā prieks, ka Boriss Eifmans aktualizējis jautājumus par cilvēka izvēlēm starp profesionālu un personīgu piepildījumu un postošu spriedzi un pat vājprātu, kas var veidoties, ja nākas izvēlēties vienu no abiem. Varbūt fakts, ka darba pamatā ir amerikāņu literatūra, ļāvis strādāt atbrīvotāk, distancētāk, ne tik sakāpināti pompozi kā dažos citos darbos. Kapitālisma kritika uzasinājusi horeogrāfa maņas.

 

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru