Veiksmīgas debijas baletā “Romeo un Džuljeta”

9 Sep

Print pagePDF page

Gunta Bāliņa

Latvijas Nacionālā opera un balets atklāja jauno 2015./2016. gada sezonu 20. augustā, skatītājiem piedāvājot vienu no krievu klasiskā baleta pērlēm – Pētera Čaikovska baletu „Gulbju ezers”. Savukārt 22. augusta vakarā ievērību izpelnījās iepriekšējās sezonas jauniestudējums – Sergeja Prokofjeva balets „Romeo un Džuljeta”.

Horsta Kēglera baleta vārdnīcā „Romeo un Džuljetai” veltīta gara sleja, kas sniedz faktu gūzmu par nebeidzamo divu ideālo mīlestības tēlu atgriešanos pasaules baletā. Taču abu veroniešu dejas vēsture patiesībā ir visai īsa, ja to salīdzina, piemēram, ar „Žizeli”, „Silfīdu” u. c. baletu iestudējumiem. Tie ir tikai XX gs. četrdesmitie gadi (1940), kad krievu komponists Sergejs Prokofjevs radījis šo mīlestības muzikālo versiju. Un jau vairāk nekā pusgadsimtu horeogrāfi apliecina savu oriģinalitāti, atklājot arvien niansētākas un negaidītākas Šekspīra-Prokofjeva mākslas šedevra vērtības – Lavrovskis, Vinogradovs, Bojarčikovs, Grigorovičs, Aštons, Krenko, Makmilans, Noimaijers, Bežārs, Čanga, Lembergs…..

LNB ar šo iestudējumu tiekas trešo reizi. Pirmais bija 1953. gadā J. Čangas iestudējumā, kurā vecākai paaudzei spilgtā atmiņa palicis A. Priedes un  H. Ritenberga dvēseliskais duets. Otrais – 1982. gadā A. Lemberga iestudējumā, ko pēc kritiķu vērtējuma varēja uzskatīt par baletmeistara daiļrades brieduma virsotni. E. Tivums savulaik rakstīja: “No viņa pilnmetrāžas baletiem „Romeo un Džuljeta”, šķiet visspilgtāk un viengabalaināk izteic baletmeistara estētisko koncepciju: delikāti un saudzīgi saglabājot klasiskās vērtības, saskaņot tās ar jauniem, mūsdienīgiem cilvēcisko vērtību kritērijiem, arvien ātrākajiem cilvēcisko dzīvju un izjūtu ritmiem.”  2014. gada 24. oktobrī „Romeo un Džuljeta” atkal Rīgā – horvātu horeogrāfu Valentīnas Turku un Leo Mujica interpretācijā. Šajā reizē horeogrāfi muzikālo materiālu „griezuši uz nebēdu”, no trīs cēlienu baleta atstājot divus cēlienus (bet tas lai paliek mūzikas speciālistu ziņā) piedāvājot pārdrošu, juteklisku un brutālu laikmeta vīziju, kur dzīvības un nāves jautājumi bieži tiek risināti iracionālā veidā un kaislību piesātinātā atmosfērā. Monumentalitātes iespaidu rada lielās, pārvietojamās, dekoratīvās kolonnas, tādā veidā panākot raitu epizožu maiņu. Vizuālajā noformējumā atzīmējami arī kostīmu mākslinieka Leo Kulaša renesanses laika tērpi.

Līdzās teātra vadošajiem baleta solistiem galvenās lomas uzticētas jauniešiem Džuljeta – E. Godunova, J. Brauere, Romeo – A. Sokolovs, V. Seiko.

Džuljeta – Evelīna Godunova – ļoti silta, dvēseliski nenoliedzami bagāta. Dejiskajos monologos un duetos lieliski apvienojas jaunība, pirmā mīlestība, pārdzīvojumi  un tai sekojošais traģiskais fināls; un to visu vēl pasvītro tehniski perfektais kustību sniegums. Pirmizrādes reizē horeogrāfi bija panākuši gandrīz vai pilnību Evelīnas sniegumā, kurā, kā jau minēju, apvienojās visas Džuljetas lomai vajadzīgās īpašības. Viens no jaunās sezonas lielākajiem pārsteigumiem – Jūlijas Braueres debija šajā lomā. Viņas Džuljeta ir  meitenīgi dzīva, trausla, savās jūtās impulsīva un tai pat laikā spējīga cīnīties ar likteni. Viegla, gaisīga,  rietumnieciski, skaistām, izstrādātām pēdām, liegām ķermeņa līnijām un skaistām, garām rokām, kas kā radītas gulbju princesei Odetai!

“Taisni pārsteidzoša bija tēla izaugsme no graciozas meitenes, kas dzidru bērnu smaidu uzsmaidīja savai jaunībai, savam tikko aptvertajam skaistumam, līdz Džuljetas beigu ainai, kad sāpēs pie mirušā Romeo vienā mirklī mira arī pati Džuljeta. Dzīvas vēl palika tikai rokas. Dīvaini, bet likās, ka šīs rokas raud…” – šīs, savulaik Lilijas Dzenes rakstītās, rindas par Viju Artmani varētu  attiecināt arī uz  J. Braueres sniegumu. Protams, vēl daudz kas pilnveidojams, īpaši kustību tehniskais izpildījums – pirouttes en dehors de gage, tours attitude  en dehors, nebaidīties no pacēlieniem, bet tas jau ir darbs treniņzālē. Rakstot par J. Braueres sniegumu, jāatzīmē arī Viktorijas Jansones debija repetitores jomā!

Romeo – Artūrs Sokolovs – viņa dejotajā tēlā jūtama vienkāršība un sirsnība, vīrišķība un tai pat reizē iekšēji aizturētas maiguma izpausmes. Atliek novēlēt pilnveidot kustību izteiksmīgumu un žestu precizitāti, lai vēl daudz kas sevī glabāts spētu pāri skatuves rampai nokļūt līdz skatītājiem. Viktors Seiko – jau pēc sava stila ir lirisku varoņu atveidotājs. Viņa Romeo labi jūtamas rakstura attīstības pakāpes, personības izaugsme un teicama partnerība.

Vēl šai reizē atzīmējams Merkucio A. Freimana sniegumā. Mākslinieka dejojums kļuvis gan tehniski, gan aktieriski pilnveidotāks, kas priecē! Viņa Merkucio pamanāms jau izrādes sākumā un ir viens no tiem tēliem, kas paliek atmiņā un piesaista uzmanību. Vērojot LNOB kordebaleta sniegumu, var konstatēt, ka dejotājiem šis iestudējums iet pie sirds – ir dzīvīgums, ķermeņu plastika, izteiksme un azarts!

2 Responses to “Veiksmīgas debijas baletā “Romeo un Džuljeta””

  1. Gundega Saulīte 10/09/2015 at 18:46 #

    Precizējums – bija jau arī 1999. gada iestudējums V. Vasiļjeva horeogrāfijā ar orķestri uz skatuves. Tur arī spilgti titulvaroņi J. Gurviča, V. Jansone, A. Avečkins, S. Neikšins, diriģēja G. Rinkēvičs, bet viesojās un Romeo un Džuljetas rokas, izskanot pēdējām skaņām, savienoja M. Rostropovičs.

  2. Aleksandrs 11/09/2015 at 21:14 #

    Vēl bija Vasiljeva iestudējums. 1999. gadā, ja es nemaldos un gāja ilgi, līdz pat 2012-13. gadam.

Ieraksti komentāru