Romantiskais pasaku princis. Intervija ar baletdejotāju Zigmāru Kirilko

23 Dec

Print pagePDF page

Gunta Bāliņa

Atturīgs, kluss, slaida auguma, inteliģents dejotājs, tā varētu raksturot vienu no Latvijas Nacionālās operas un baleta vadošajiem solistiem Zigmāru Kirilko jeb, kā kolēģi saka, Zigi. Viņš vairakkārt virzīts „Spēlmaņu nakts” balvai par sasniegumiem baleta mākslā, kļuvis par starptautiskā baleta konkursa Arabeska 2006 (Perma, Krievija) diplomandu ( 2006), kopā ar LNOB trupu piedalījies viesizrādēs Anglijā, Itālijā, Japānā, Krievijā, Nīderlandē, Somijā, Vācijā u. c.  Šogad aprit 15 gadi kopš Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas. Kas paveikts un kāds radošais ceļš veikts šajos 15 gados, jautāju māksliniekam.

Zigmārs Kirilko

Gunta Bāliņa: -Tieši pirms piecpadsmit gadiem tu uzsāki baletdejotāja ceļu lielajā dejas mākslā. Kāds ir bijis šis laiks? Kā tu vērtē padarīto?

Zigmārs Kirilko: -Kaut kādā ziņā es esmu apmierināts, bet, protams, ir zināmas lietas, kas nāk ar laiku, ja tā varētu teikt. Tā ir zināma gudrība un pieredze, arī „vecums”. Skatoties atpakaļ, droši vien es varētu teikt, ka –  jā, kaut ko varēju izdarīt citādāk, labāk!

-Tu esi nodejojis gandrīz visus romantiskos pasaku prinčus – Riekstkodi, Zigfrīdu, Dezirē utt., bet viens no šiem prinčiem vēl  nav tavā repertuārā! Un tas ir Alberts „Žizelē”.

-Gribētos, protams, bet mums šī izrāde repertuārā tiek spēlēta ļoti reti, pāris reizes gadā un tas varbūt arī būtu iemesls, kāpēc tieši šī loma palikusi neīstenota, vismaz pagaidām. Un šobrīd arī ir, kas dejo! Ja nu kādreiz veidosies situācija, ka nebūs, kas dejo, tad, protams, es ar lielāko prieku sagatavošu šo lomu, bet šobrīd „Žizeles” 1. cēlienā dejoju vienu no klasiskā repertuāra sarežģītākajiem pas de deux.

-Pārskatot tavu repertuāru, jāsecina, ka tu dejo izteikti klasisko, akadēmisko repertuāru, kas prasa no dejotāja aristokrātiskas manieres un eleganta stila izjūtu. Varbūt nedaudz temperamentīgāks ir tavs Vergs „Korsārā”. Bet, manuprāt, tu jau esi ierakstījies šajā aristokrātu kategorijā. Vai tev nav gribējies salauzt un izmainīt šo priekšstatu par sevi kā pasaku prinču dejotāju un nodejot, nē, pat nospēlēt kādu dramatiska raksturlomu ar pārdzīvojumiem un kaislībām, kaut ko pilnīgi traku?

-Jā, gribētos gan!

-Man liekas, ka tagad ir lieliska iespēja pasūtīt jaunajiem horeogrāfiem, lai kaut ko iestudētu speciāli tev. Nu jau piekto gadu LNOB notiek jauno horeogrāfu radošie vakari „Iespējams”, kuros ir  fantastiska iespēja izpausties jau esošajiem dejotājiem. To noteikti vajag izmantot!

– Gribēt jau gribētos, bet diemžēl lielāka ir vēlēšanās vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni, kuru sezonas laikā redzu retāk nekā gribētos, un tā kā šis jauno horeogrāfu vakars notiek sezonas izskaņā, tad kaut kā nesanāk. Reizēm ir arī piedāvājumi dejot citās baleta trupās.

-Tu mini citas baleta trupas. Pastāsti mazliet vairāk par savu darbību ārpus LNOB. Cik esmu dzirdējusi, tu kopā ar Margaritu Demjanoku esi koncertējis Potugālē, Spānijā.

-Jā, tā ir baleta mākslinieku grupa, kura koncertē dažādās pasaules valstīs. Esmu nodejojis Zigfrīdu „Gulbju ezerā” un  Romeo „Romeo un Džuljetā”. Šī kompānija parasti organizē  koncerttūres divas reizes gadā – uz Ziemassvētkiem un vasarā.

-Šajā sezonā redzēju tevi „Gulbju ezerā” un biju patīkami pārsteigta par  tavu tehnisko un māksliniecisko izaugsmi. Varēja redzēt, ka tu uz skatuves jūties brīvi un ērti. Skaistas, tīras piruetes, vieglas un stabilas dubultās tours en l’air un dinamisks grands pas jetes en tournant 3. cēliena pas de deux.  Vai tas ir šo viesizrāžu rezultāts?

-Zināmā mērā – jā. Jo es vairāk dejoju, jo stabilāks un atbrīvotāks jūtos!  Šajās viesizrādēs viena mēneša laikā iznāk nodejot gandrīz vai 30 izrādes, un tas ir pietiekami daudz. Turpretim mājās – tā ir viena vai divas izrādes mēnesī. Un tad nu gaidi, kad atkal pienāks tava reize. Ir taisnība, ka, jo vairāk dejo, jo labāk sanāk!

-Tu visus šos gadus pamatā strādāji ar Modri Ceru. Diemžēl šovasar negaidīti un traģiski Modris šķīrās no baleta saimes. Kas ir tavi repetitori šodien? Kādas ir sajūtas, jo jūs esat arī skatuves partneri?

-Šobrīd man ir trīs repetitori: Sergejs [Neikšins], Raimonds [Martinovs] un Viktorija [Jansone]. Ar visiem trim strādāju brīvi un nepiespiesti. Sergejs ir stingrāks un prasīgāks tieši baleta kustību tehniskajam izpildījumam, Raimonds lielāku vērību  piegriež mākslinieciskajam izpildījumam, ar Viktoriju šobrīd esmu mēģinājis tikai „Riekstkoža” izrādi.

-Tu esi dejojis ar visām mūsu baleta prīmām. Kurai partnerei tu dod priekšroku?

-Visas ir brīnišķīgas partneres! Visvairāk laikam tomēr ir iznācis dejot ar Baibu [Kokinu], bet tā nevaru izcelt nevienu, jo visas ir ļoti labas skatuves partneres.

-Kura tev ir vismīļākā izrāde?

-„Gulbju ezers” – grūta izrāde, bet, ja viss sanāk kā vajag, tad ir milzīgs gandarījums!

-Ko tu vēl gribētu nodejot?

-Atklāti sakot, man patīk visa klasika! Es to vēl neesmu izdejojis tik daudz, lai tā būtu apnikusi. Es būtu ar mieru nodejot jebkuru klasisko baletu, kuru vēl neesmu nodejojis un domāju, ka dejotu ar prieku!

-Bet vai tev negribētos nodejot kaut ko dramatiskāku, piemēram, Spartaku vai Krasu?

-Jā, kāpēc nē! Tas būtu izaicinājums.

-Tu neesi rīdzinieks, jo šobrīd dzīvo Kauguros. Vai nav grūti katru dienu mērot garu ceļu uz Rīgu un atpakaļ? Ja tev vakarā ir izrāde, tad pa dienu paliec Rīgā?

-Jā, ja vakarā ir izrāde, tad palieku Rīgā. Bet interesantākais ir tas, ka garākais ceļa posms ir Rīgas tilti, sevišķi rīta un pēcpusdienas stundās. Kauguri man patīk, jo tur ir klusāk, mierīgāk, zaļāk un arī jūra turpat blakus.

-Kā tava ģimene skatās uz to, ka tu tik maz esi mājās?

-Protams, ka gribētos pēc iespējas vairāk būt kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, gribas vairāk laika veltīt dēlam, kuram palika trīs gadi, bet darbs ir darbs!

-Kurš ir tavs mīļākais gadalaiks?

-Patīk vasara, arī ziemai nav ne vainas, ja ārā ir kādi mīnuss desmit grādi un zemi klāj balts sniegs!

-Tuvojas Ziemassvētki un Jaunais – 2016 – gads. Ko tu vēlētu pats sev, sev tuviem un mīļiem cilvēkiem un arī saviem darba kolēģiem?

-Nepadoties! Būt vienmēr izturīgiem! Pozitīvu skatu tagadnei un nākotnei. Spēt saskatīt labās lietas un mazāk gausties, jo mēs ļoti bieži labās lietas redzam mazāk nekā sliktās.

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru