Pērs Gints dejo

2 Nov

Print pagePDF page

Dita Jonīte

Kad šoruden ievēroju, ka “Pērs Gints” tiek iestudēts gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Latvijas Nacionālajā operā un baletā, turklāt, pirmizrādes izsludinātas ar vienas dienas intervālu, pārņēma zināms mulsums. Dažas dienas pēc abu iestudējumu pirmreizējās noskatīšanās (28. oktobrī – NT; 29. oktobrī – LNOB), pavisam labi saprotu, ka abiem teātriem tas ir brīnišķīgs mārketinga instruments, bet skatītājiem – lieliska iespēja ieraudzīt, cik dažādi iespējams interpretēt vienu un to pašu klasikas darbu, vienu un to pašu šķietami zināmo “leģendu” par mūžīgo meklētāju Pēru Gintu, kurš… bija vai nebija pats?…

Abi iestudējumi ir uzmanības vērti, kādēļ teātrī ieinteresēts skatītājs bez īpaša pamudinājuma aizies un noskatīsies abus. Teātru publikā dzirdēju sarunas un tas ir droši, ka abos gadījumos skatītāju sagaida ļoti atšķirīga teātra pieredze. Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša inscenējums piedāvā filozofisku poētisko teātri. Savukārt horeogrāfs Edvards Klugs no Slovēnijas sacerējis asprātīgu komiksu, ko iestudējuma pasakas estētikas dēļ mierīgi var likt līdzās klasiskajam “Riekstkodim” – mākslas piedzīvojums būs iespējams gan vecākiem, gan bērniem, jo katrs uztvers atbilstoši savai sapratnei un vajadzībai.

Laikmetīgas kustības

Nacionālā teātra radošajā komandā strādājusi horeogrāfe Elīna Lutce, kura sadarbojās ar Viesturu Kairišu arī pagājušās sezonas uzvedumā “Uguns un nakts”, niansēti un asprātīgi izstrādājot izrādes ansambļa kustību partitūru. Jo īpaši spilgti atmiņā palikušas seksapīlās raganas un švītīgie velni. Jaunajā izrādē horeogrāfija ir vēl sarežģītāka. Jau pirmajās izrādes ainās Ulda Anžes puskailā Pēra Ginta spēcīgie un stiegrie muguras muskuļi “strādā”, pirms vēl sacīts kaut vārds. Tas liecina par varoņa iekšēji spriego domu un fantāziju pasauli, kas, iespējams, vēlas izlauzties brīvībā. Uz izrādes programmiņas melnā vāka ir teksts “Pasaule, kas manā galvā”, un izrādes darbība notiek milzīgā melnā kastē, kurā dekorācijas mainās atkarībā no tā, kurā fantāzijas lidojuma epizodē Pērs Gints atrodas (mākslinieki Reinis un Krista Dzudzilo).

Līdzās Ibsena tekstam, ko skatuvei adaptējis Edvīns Raups, tikpat poētiska ir ansambļa ainu kustību dramaturģija. Suģestējošs diptihs pirmajā cēlienā veidojas, gandrīz viens pret vienu samērojot Ingrīdas kāzu ainu ar attiecību skaidrošanu Dovres veča galmā. Kāzu aina uzlādēta ar jaunības enerģiju, otra – ar lēnīgi pašironisku Dovres veča rezignāciju (brīnišķīgs Uldis Dumpis!). Abās ainās ir tās pašas balto krēslu rindas, skatuves ripas lēna griešanās, trīs sievietes un trīs vīrieši (pirmajā ainā jauni, otrajā jau veci), pa vidu ejas, atmosfēras spriedze, koši rozā kleitas un tikpat rozā uzvalki abu svinīgo ceremoniju dalībniekiem, kā arī “īstas” līgavas – Madaras Botmanes Ingrīda un Lolitas Caukas līgava Dovres galmā… un nekur neiederīgais Pērs Gints pa vidu. Seko aina, kurā dekorāciju (krēslus) metodiski savāc un, kaudzēs savietotu, aizvāc daži skatuves strādnieki. Šoreiz, izrādē atklāti demonstrējot, ka tas ir teātris – tātad konstruēta pasaule, tiek it kā uzsvērts, ka mums apkārt esošā realitāti taču arī ir savā ziņā konstruēta.

Horeogrāfija uz skatītāja uztveri iedarbojas psihofiziski, radot izjūtu, it kā šī atgrūšanās un pievilkšanās starp varoņiem pavisam tieši skar arī mūs, skatītāju zālē sēdošos. Pavisam biedējoši nāves klātbūtni var izjust ainā pie Pogulējēja, kur vecie aktieri sēž uz krēsliem rindā kā poliklīnikā pie daktera, gaidot uzaicinājuma signālu, ka drīkst ieiet. Seniori svinīgi melnos svētku tērpos pēc katra signāla maina savu vietu rindā, pārsēžoties tuvāk izejai/ieejai skatuves kreisajā kulisē.

Idejiski senioru ansamblis izrādē ir ārkārtīgi spēcīga zīme un iedarbīgs tēls – aktieri taču arī visu savu radošo dzīvi maina lomas un maskas, katru reizi mēģinot būt paši. Ar visdažādāko lomu starpniecību izdodas uzrakt sevī neiedomājamas iespējas mainīties, būt citādam, neierastam, pārsteidzošam, skaistam un neglītam. Apbrīnojama ir horeogrāfes Elīnas Lutces spēja izrādē iesaistīto aktieru skatuvisko enerģiju koncentrēt izrādes vēstījuma paspilgtināšanai. Finālā Pērs Gints pie Solveigas (Agnese Cīrule) atgriežas jau pavisam novecojis (Pēra Ginta veco ķermeni spēlē bijušais baletdejotājs Andris Vītiņš). Vai Pērs Gints raibā mūža novakarā mājās pārnāk kā ieguvējs vai zaudētājs, to iespējams uzzināt un saprast tikai katram pašam, samērojot redzēto ar savu dzīvi.

Režisors kā joku, bet reizē arī pilnīgi apzināti un nopietni, uzzinot, ka arī baletā tiek gatavots Pērs Gints, kopā ar horoegrāfi Elīnu Lutci sava izrādē iekļāvuši baleta estētiku. Anitras lomu izpilda viena no piecām izrādē iesaistītajām Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas meitenēm, kas nav pat vēl pusaudzes. Viņas izdejo klasiskā baleta soļus, skandējot vārdus “ir pravietis klāt”. Komiski un reizē traģiski šajā kontekstā izskatās gaisā virpuļojošais Pērs Gints. Uldis Anže nebūt nerada tizla dejotāja iespaidu, mēģinot kopēt baleta premjera pasāžas. Traģikomiska ir pati ideja – atkal kaut kas Pēra ceļā tiek darīts pārāk viegli, radot iespaidu, ka šis Pērs, iespējams, spēj tikai spēlēties.

Laikmetīgs balets

Pilnīgi noteikti ar savu dzīvi un citiem spēlējas Edvarda Kluga Pērs Gints. Sliecos šo dejas uzvedumu uztvert kā pasaku par mazu, aušīgu zēnu, kurš tāds ir visu savu dzīvi. Viņa dzīves jēga ir spēlēšanās un fantazēšana. Dramatisms savelkas tikai pašā uzveduma finālā, kad Pērs ir kļuvis vecs un apjucis.

Personīgi šajā baleta iestudējumā patiešām aizrāva horeogrāfija un tas, cik atdevīgi jaunā baleta dejotāju paaudze tajā dzīvoja. Vēl precīzāk būtu teikt – dzīvojās vieshoreogrāfa piedāvātajos spēles noteikumos. Iespējams, šis ir viens no dejiskākajiem un horeogrāfijas ziņā mākslinieciski vērtīgākajiem laikmetīgās kustības iestudējumiem mūsu baleta teātrī. Jaunā dejotāju paaudze ir gana trenēta akadēmiskajā dejā, taču Kluga laikmetīgā baleta valoda uz šiem ķermeņiem “sēž” kā uzlieta.

Šoreiz kustību partitūra, acīmredzami, izaudzēta no dejotāju (pat ja oriģinālā tie ir Slovēnijas dejotāji) reālajiem augumiem atšķirībā no vēsturiskā baleta vai lielākoties arī modernā baleta, kur dejotāji tiecas uz ideālo/horeogrāfa izdomāto kustību vai pozām. Šis iestudējums, neraugoties uz samērā lielo pantomīmas klātbūtni, šķiet vitāls, ļoti dejisks un viegls.

Izrādes stāstā uzsvērti vairāki simboliski elementi. Pirmkārt, Briedis, kas no Pēra fantāzijas  personificēts konkrētā dejotajā un kļuvis par caurviju motīvu. Iespējams, ka šis dzīvnieks uzsver Pēra spēju redzēt vairāk nekā parastiem cilvēkiem dots. Laikmetīgajā dejas mākslā allaž tiek uzsvērts, ka jebkuru kustību varam uztvert kā deju – un Viktora Seiko Briedis ir patiešām graciozs dejotājs.

Otrs horeogrāfa ieviestais spēcīgais simbols, kuram arī paredzēta klātbūtne visās svarīgākajās skatuves stāsta ainās, ir Nāve, kuru manis redzētajā izrādē atraktīvi izspēlēja/izstaigāja Andris Pudāns. Baltais grims ar melnajiem “caurumiem” acu vietā šķita aušīga atsauce uz Roberta Vilsona vizuālo skatuves stilistiku, taču dejotāja atbrīvotā aktiermeistarība savienojumā ar precīzo ķermeņa plastiku gaumīgi pasvītroja uzveduma komismu.

Bet vizuālajā tēlainībā šā laikmetīgā baleta iestudējuma spožākais numurs tomēr šķiet troļļu “koris” ar Zaļo, kurai ir divas puses un divas sejas (kostīmu mākslinieks – Leo Kulašs). Ar prieku sekoju šim spocīgajam ansamblim, jo šķietami pretīgie mošķi uz skatuves skatītajos zālē raidīja neticami pozitīvu un siltu enerģiju. Šķiet, ka jaunajā baletdejotāju paaudzē ir līdz galam neapjausts spēks, ja tikai viņiem dotu iespēju strādāt “melnām mutēm”. Uz šīs jauneklīgās enerģijas fona intrigu rada arī Antons Freimanis, kurš Pēra Ginta lomā atklāj sevi kā gana atraktīvu aktieri, kam nav sveša ne pašironija, ne mērena pašapziņa.

Pārdomājot abos teātros piedzīvoto, vēlreiz apjautu, ka laikam biju izvēlējusies abas izrādes skatīties īstajā secībā. Pirmajā vakarā ienirstot meklējoša cilvēka domu labirintos un apjaušot, cik svarīgas ir mūsu izvēles, bet otrajā uz visu palūkojoties no citas puses – pieņemot, ka viss var būt tikai spēle. Jautājums vienīgi – KAS ir tavā galvā? Un par to jo īpaši nākas aizdomāties trako namā. Starp citu, rūgtākas izjūtas šajā Pēra dzīves epizodē rodas tieši baleta komiksā, bet gandarījums ir par abiem uzvedumiem.

Ilustrācija: skats no LNOB izrādes “Pērs Gints”, fotogrāfs Andris Tone.

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru