Par LNOB koncertu “Iespējams”

7 Jun

Print pagePDF page

Gunta Bāliņa

Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) baleta mākslinieki sezonas izskaņā, jau sesto reizi skatītājiem piedāvāja jauno horeogrāfu un izpildītāju koncertu „Iespējams”. Šoreiz LNOB mājas lapā varēja lasīt:  „„Iespējams VI” turpina 2011. gadā veiksmīgi aizsākto meistardarbnīcu tradīciju. Klasiskās un laikmetīgās dejas spārnoti, savus sapņus atkal piepildīs jaunie horeogrāfi un dejotāji. Šoreiz skatītājiem būs iespējams iepazīt jaunas horeogrāfijas, ko veidojuši Aleksandra Astreina, Antons Freimans, Elza Leimane, Milana Komarova un Viktorija Jansone, kā arī noskatīties pas de deux no baleta „Žizele”, variācijas no baletiem „Korsārs” un „Kopēlija”.”

Vakara ieskaņā programmas vadītājas (Kristīne Kitnere un Agnese Germa šo pasākumu vada jau kopš tā pirmsākumiem) skatītājiem piedāvāja nelielu ieskatu iepriekšējo gadu spilgtākajos jauno horeogrāfu un baleta mākslinieku priekšnesumos video versijā. Jāatdzīst, ka pirmajos video kadros redzētais patīkami atsauca atmiņā iepriekšējo gadu spilgtākos sniegumus gan izpildītājmākslā, gan horeogrāfu darbos.

Turpinājumā kā pirmā uzstājās Jolanta Lubēja, izpildot variāciju par Daniela Fransuā Obera „Grand pas classique” – korekti, bet bez īpaša personības starojama. Jāpiebilst, ka Jolanta gatavojas dalībai Starptautiskajam Baltijas baleta konkursam, kas norisināsies šā gada jūnijā, kā arī Starptautiskajam baleta konkursam Korejā (Latvijas dalībniecēm šīs konkurss nes veiksmi!). Speciāli konkursam tika „atrādīta” Antona Freimana horeogrāfija ar Žorža Delarū mūziku „Too Many Goodbyes”. Ar laikmetīgās dejas priekšnesumu kā horeogrāfs sevi pieteica Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas šā gada absolvents Valērijs Bušujevs, ļaujot skatītājiem baudīt komponista Olafura Arnaldsa miniatūru „Cīņa” Donāta Rudzīša izpildījumā. Atgriežoties pie klasiskā baleta vērtībām, jāatzīmē Martas Ozoliņas un Gonzalo Azanzas izpildītais kāzu pas de deux no Ādolfa Šarla Adāna baleta „Žizele”. Nedaudz pārsteidza jauno baleta mākslinieku izvēle! Kāzu pas de deux ir viens no grūtākajiem un „nepateicīgākajiem” klasiskās dejas priekšnesumiem – vizuāli vienkāršs, bet fiziski un tehniski pietiekami sarežģīts. Jau entre pirmā kombinācija – cabriole ar pārlēcienu liecināja, ka Martas stiprā puse nebūt nav allegro! Par to varēja pārliecināties arī variācijas beigu daļas diagonālēs pas glissade  jete un codapas emboites en tournant ar cabriole uz priekšu, kas izskatījās smagnēji un samocīti. Turpretim Gonzalo Azanzas dejojums pārliecināja gan ar vieglu lēcienu tours en l’air gan stabilām pirouettes variācijā. Tomēr abu dejojums nepārliecināja par saskaņotu dueta sniegumu (nestabilas pirouettes adagio beigās, kā arī nebija vienīgā partneres pacēliena uz pleca; oriģinālhoreogrāfiju tomēr nevajadzētu mainīt!). Kā vienmēr ar tehniski perfektu un vitālu dejojumu priecēja Annija Kopštāle, izpildot Rīgas publikai neredzētu variāciju no Leo Delība baleta „Kopēlija”. Jāatzīmē, ka Annija šajā pavasarī ieguvusi zelta un bronzas medaļas piektajā Dienvidāfrikas starptautiskajā baleta konkursā Keiptaunā pieaugušo kategorijā. Zelta medaļu māksliniece saņēmusi laikmetīgā baleta kategorijā, kur dejoja Elzas Leimanes-Martinovas horeogrāfiju “Mzanzi” jeb “Dienvidi”, savukārt klasiskā baleta kategorijā Kopštāle saņēmusi bronzas medaļu, izpildot Kitrijas variāciju no baleta “Dons Kihots”, Odīlijas variāciju no baleta “Gulbju ezers” un Medoras variāciju no baleta “Korsārs”. Mazāk pārliecināja Kirila Baiduka sniegums variācijā no Pas d’Sclave, (A. Š. Adāna balets „Korsārs”). Vairāk vērības būtu jāvelta pirmajiem grand assemble un to piezemēšanai ( tīrākas V pozīcijas!) un muzikalitātei pēdējā diogonālē tours tombe. Turpretim Elzas Leimanes-Martinovas speciāli Kirilam veidotajā miniatūrā „Said and Done” jāizceļ gan mākslinieka emocionālais sniegums, gan ķermeņa plastika. Vakara gaitā ar miniatūru „Cerības” (Modesta Musorgska mūzika) skatītājus iepazīstināja Viktorija Jansone, kura šobrīd studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas horeogrāfijas nodaļā. Nepārliecināja Aleksandras Astreinas horeogrāfijā veidotais fragments no „Meistara un Margaritas” (Hektora Berlioza mūzika). Iespējams, ka pilna izrādes versija dotu lielāku priekšstatu par horeogrāfisko leksiku un tās pielietojumu, bet nelielais fragments un visas „muzikālās ķibeles”, kas piemeklēja šo darbu (diemžēl šeit vietā būtu pārmetums LNOB mūzikas tehniskajam nodrošinājumam!) radīja vilšanos. Programmas noslēgumā tika piedāvāta Antona Freimana horeogrāfiskā versija par LNO baleta kādreizējām viesizrādēm Meksikā – tautas mūzika „Savā laikā Meksikā” Māra Spriņģa un Gonzalo Azanzas sniegumā. Nenoliedzami, ka horeogrāfiskā miniatūra lielākajā publikas daļā izraisīja jautrību. Tomēr man radās tāda dīvaina sajūta, ka atrodos iepriekšējā gadsimta 70./80. gados komjauniešu „kapustņikā”, kur droši vien arī man tas izraisītu smaidu, bet rodas jautājums, vai Nacionālās operas un baleta teātra skatuve ir piemērota šādiem darbiem?!

Rezumējums: jauno horeogrāfu un izpildītāju meistardarbnīca ir visnotaļ apsveicams LNOB pasākums, kas sniedz priekšstatu par baleta mākslinieku profesionālo izaugsmi un jaunu horeogrāfiju sacerēšanu. Diemžēl „Iespējams VI” norise atstāja visai nesagatavota pasākuma iespaidu! Varbūt vērts padomāt par JVLMA citu žanru studentu (ne tikai LNOB mākslinieku/studentu) diplomdarbu piesaisti, kas tikai paspilgtinātu, bagātinātu iespējams veicinātu profesionālāku un daudzveidīgāku programmas izveidi.

 

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru