Jubilāre Zita Errs fotogrāfijās, intervijās un pētījumā

8 Aug

Print pagePDF page

Domājot, kā DANCE.LV žurnāls varētu veidot savu sveicienu jubilejai, dzirdējām viedokli, ka Zita Errs ir Latvijas baleta vēsturē visvairāk intervētā baleta personība, un ko nu gan jaunu vēl varētu pateikt. Statistika mēdz melot, tomēr jāpiekrīt, ka uzmanības mūsu prīmai nekad nav trūcis. Protams, ne bez iemesla. Tādēļ, lai nekultu jau kuro reizi tos pašus salmus, publicējām Guntas Bāliņas rakstītu sveicienu jubilejā, kur redzams arī lomu un apbalvojumu saraksts. Ielūkojāmies arī senāk publicētos rakstos un intervijās, kur par savu darbu runā gan pati māksliniece, gan viņas kolēģi, gan rakstu komentētāji. Vēl, lai dotu lasītājiem iespēju doties arī vizuālā ceļojumā, publicējam Jurija Žitluhina laipni atvēlētās fotogrāfijas no viņa tikšanās reizēm ar Zitu Errs. Tāpat arī vienmēr ir svarīgi, lai par ietekmīgām mākslas personībām taptu pētījumi. Un te mums jāsaka paldies JVLMA absolventam Mārim Sveilim un viņa JVLMA tapušā diplomreferāta “Latvijas baleta zvaigzne Zita Errs” vadītājai Valdai Vidzemnieice, kas atļāva mums ielūkoties gan tekstā, gan sagatavotajā fotomateriālā, kur Zita Errs redzama savās spilgtākajās lomās. Zita Errs ir viena no retajām balerīnām, kura neslēpj savu cilvēcību, kura ļauj ielūkoties sev acīs un iespējams tas viņu ir padarījis par vienu no visvairāk mīlētajām Latvijas balerīnām.  

“Zita Errsa ir apbrīnojama māksliniece, kas apveltīta ar izcilām darba spējām, Dieva dotu mīlestību pret baletu, spilgtu dejas tehniku un īpašo spēju apburt publiku,” tā par mākslinieci teic Aivars Leimanis.

“Man katra izrāde bija ļoti būtiska. Esmu daudz lasījusi – gan Edīte Piafa, gan Aisedora Dunkāne, gan Sāra Bernāra, visas lielās izcilības, aktrises un dejotājas, – kā viņas strādāja ne tikai ar lomu, bet arī ar skatītāju! Jo tā nebija tikai loma, bet arī attieksme, ar kādu mākslinieces gāja uz skatuves – katra izrāde tika spēlēta ar tādu atdevi kā pēdējo reizi. Tieši tā arī par mani savulaik teica un rakstīja, jo es strādāju pēc Staņislavska metodes, kas pieprasa no sevis ik reizi izdabūt visas emocijas un patiesumu, nevis tikai perfektas konstrukcijas un sausu tehniku, bet dejot ar pilnu atdevi, tīrā un burtiskā nozīmē sevi dedzinot. Protams, ne visas izrādes bija absolūti izcilas un ģeniālas, jo bija tādi blakus faktori kā nogurums, slimības un traumas, taču es vienmēr esmu ļoti, ļoti centusies nepievilt savus skatītājus.”

“Protams, ka balets ir tikai darbs, tāds pats kā visi citi, un tur nav nekā pārlieku nežēlīga. Un vai tad sētnieka darbs ir žēlīgs – iet un slaucīt ielu, gan lietū, gan sniegputeņos, gan salā, kad mēs visi vēl saldi guļam? Un cik žēlīgs ir Valda Dombrovska darbs, pasarg Dievs, es kādreiz domāju – kā viņš to visu var izturēt, šos nemitīgos ‘’uzbraucienus’’ un ikdienas negācijas? Es viņa vietā jau sen visiem būtu pateikusi – sveiki – un devusies projām!”

“Man ar tām balvām visos laikos ir bijis tā, ka ar savu reizēm pat pārspīlēto pienākuma apziņu es tās uztveru kā vēl klāt nākušu slodzi. Jo tad, kad es vēl dejoju lielajā baletā, un pirms izrādes nosauca, ka tagad uzstāsies tāda un tāda skatuves māksliniece, tādu un tādu starptautisku konkursu laureāte, tādu un tādu balvu ieguvēja – man jau palika slikti un ļima kājas, jo visupirms nostrādāja asociācijas, ka šādam māksliniekam ir jābūt absolūti perfektam un ģeniālam! Tāds ir mans vērtējums pret sevi un citiem, taču šie papildus uzstādījumi reizēm burtiski sagrāva, traucēja pilnībā ļauties mūzikai un kustībai, būt vieglai un atbrīvotai kontaktā ar skatītāju. Un vēl – jo mazāk kādu balvu esmu gaidījusi, jo kā lielāku pārsteigumu esmu to ieguvusi, taču tas, kas patiesi tika sapņots un lolots, vienmēr ir gājis secen. Piemēram, Triju Zvaigžņu ordenis – man pat sapņos nebija rādījies, ka es tam varētu tikt izvirzīta, un tad es tobrīd domāju, jā, tas laikam bija augsts novērtējums manam pedagoģiskajam darbam. “

Lasītāju komentāri:

“Šī māksliniece savās skatuves gaitās bija tik trausla, sievišķīga un bezgalīgi radoša! Viņa uz skatuves dzīvoja un visām viņas radītajām lomām bija dvēsele!”

“Es atceros baleta izrādes, kurās dejoja Zita Ersa. Tas bija burvīgi. Lai veiksme vienmēr ir kopā ar viņu.”

“Atceros Parīzes Dievmātes katedrāli ar Zitu Ersu. Viņa tur bija burvīga. Žēl, ka šīs vecās baleta izrādes nekur vairs nevar redzēt. Ceru, ka lielajai māksliniecei vienmēr veiksies un viņa mums izaudzinās jaunas, burvīgas un talantīgas balerīnas.”

 “Man māksliniece vienmēr patikusi ar savu vienkāršību un nesamākslotību.”

 “Gudra, cienījama, talantīga sieviete.”

(Ilze Puķe “Katrs uzsāktais darbs ir godam jāpaveic līdz galam”: intervija ar baletdejotāju Zitu Errs (www.epadomi.lv, 2011. gada 15. aprīlī)

Zita Errs: “Ja dejo, tad jādejo tā riktīgi, nedrīkst haltūrēt un pastaigāties pa skatuvi.” (“Ievas veselība”, 2012. gada 2. marts)

Par baleta studiju nozīmi reiz trāpīgi rakstījis Eriks Tivums:

“Grūti saskaitīt, cik baleta studiju ir Rīgā, jo tās neiekļaujas reglamentētajā tautas deju sistēmā, kur ik pa pieci gadi dimd Deju svētki. Tomēr daudzi pazīstami un mazāk zināmi baleta mākslinieki šodien riskē kļūt par baleta studiju īpašniekiem. Pirms gadu desmitiem tieši no tādām (Sergejeva, Fjodorovas, Tangijevas-Birznieces u.c.) piedzima pats latviešu balets. Tur mācījās mūsu baleta meistari. Pēdējās privātās skolas izmira pēckara gados, bet pedagogos pārtapušie profesionāļi sāka strādāt kultūras, tautas, pionieru utt. namos. Māris Koristins, Anita Liaksa u.c. neļaus man sameloties – ar baletu viņus «saindēja» kādreizējās prīmas Andželikas Grimzes baleta pulciņš VEF. Pie Grimzes pirmos baleta pas mācījās arī četrgadīgā Zita Errsa. Nu jau ceturto gadu viņa iet savas pirmās skolotājas pēdās, izbaudot baletskolotājas darba sūrumu. Tieši pēdējais rudens un pēdējie Ziemassvētki atnesuši Zitai pagaidām varbūt siltāko gandarījumu. Tagad viņa studijai īrē telpas pašā pilsētas centrā, Vāgnera namā, kur vēl nesen darbojās Valsts deju ansamblis “Daile”. Ziemassvētkos Vāgnera zālē noticis arī pirmais baleta studijas atklātais koncerts, pirmā «baleta pirmizrāde» – “Ziemassvētku pasaka”, pirmie publikai rādāmie baleta numuri. Tos pašus Mazos gulbīšus viņa neatļaujas profanizēt, bet populārajai mūzikai rada savu oriģinālu dejas tulkojumu, drusciņ pat šķelmīgu. Pasakā savukārt katrai klasei jeb grupai savi piemēroti uzdevumi un lomiņas, neskrienot pēc žiglas «balerīnu slavas». Kāda ir šādu studiju nākotne un iespējas? «Mēs esam diezgan daudz kolēģu konkurentu. Taču, neskatoties uz atšķirībām mācību maksas, telpu, pasniegšanas stila utt. ziņā, mēs visi sākam no vienādām iespējām. Tikai darba gaitā, pēc gada, diviem parādās, ko skolotājs spēj audzēkņiem dot, vai prot sausos garlaicīgos dejas ābeces burtiņus pārvērst aizrautīgā spēlē, vai uzmin un atslēdz mazā cilvēciņa īpašos dotumus – ne jau viss dejas spektrs katram pakļaujams. Īpaši jādomā par savu, specifisku repertuāru un tā parādīšanu publikai, lai audzēknis jūt, ka viņa dejasprieku novērtē. Ne jau visiem uzdevumi ir vienādi. Tālab arī tik dažādās grupas – vecumiem no 4 līdz pat 50 gadiem. (Vecākajai studentei pašlaik ir 47!)» Pēc Jaunā gada studijā atvērs klases arī nodarbībām modernajā dejā un baletā, kuros Zitai neseno Novembra modernā baleta dienu laikā izveidojās laba saprašanās ar laikmetīgo dejas žanru pasniedzējiem (viņu nodarbības notika arī Zitas studijā). Baletam bieži pārmet gausu kavēšanos tradīciju žņaugos. Taču tas notur klasiskās dejas cenzu profesionālā augstumā. Tai pašā laikā taisnība arī tiem, ka XX gadsimta lielie dejas revolucionāri Džeroms Robinss, Moriss Bežārs u.c. rūdījumu guva, negausīgi apmeklēdami dažādas privātskolas.”

(Eriks Tivums “Zita Errsa un nākotnes zvaigznes”, speciāli “Dienai”. 1998. gada 30. decembris)

Jurija Žitluhina fotogrāfijas:

Zita Errs

 

“Tagad, pēc 35 darba gadiem baletā (sākot ar pirmo baletskolas klasi), Zita ir pārliecināta, ka dejas mūžā skaistuma ir daudz vairāk nekā asaru. Vai privātā baleta studijā iespējams izaudzināt īstu baleta zvaigzni? Zita uzskata, ka jā, kaut gan tas nebūt nav privātas skolas uzdevums. Taču baleta vēsture visdažādākajos, arī mūsu laikos sniedz daudz piemēru, ka par liela mēroga dejotāju kļūst jaunietis, kas ar deju sācis nodarboties, sacīsim, piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā. Tad, kad valsts skolā izglītoties jau beidz. «Es nesolu izaudzināt jaunu Zitu Errsu vai Genadiju Gorbaņovu. Drīzāk varu apsolīt izaudzināt līdz šim nepazītas izteiksmes profesionāli. Un – jebkurā gadījumā – iemācīt mīlēt deju ne vārdos un panākumos, bet – pašā dejā». Ar šiem vārdiem sākas trešais skolas gads Zitas Errsas baleta studijā, reizē arī – pirmais primabalerīnas rudens bez skatuves.”

(Eriks Tivums “Eksprimabalerīnas pirmais rudens” , speciāli “Dienai”. 1997. gada 15. septembris)

“It īpaši no Errsas teātris neprata vai negribēja atvadīties ar šiku, kādu šī māksliniece pelnījusi. Varētu domāt, ka mazais izrāžu skaits metropolē ticis kompensēts ar uzstāšanos provincē, kur vēl pirms pāris gadiem balets guva jūsmīgu uzņemšanu. Nekā nebij! Balets kā viena no mākslas nozarēm Nacionālajā operā, šķiet, degradē – diemžēl tādas runas atskan ne tikai Operas kuluāros. Balets, nupat vēl publikas mīlulis, kļūst par trešās šķiras mākslu, un visjūtīgāk to atbalso mūzika. Pat skatītāji ar visai «biezām» ausīm saklausa orķestra neizlīdzsvaroto spēli. To pašu triviālo Minkusa Donu Kihotu vēl pirms četriem gadiem maestro Rinkevičs.”

(Eriks Tivums “”Klusā sezona» baletā”, speciāli “Dienai”. 1997. gada 1. jūlijs)

Piedāvājam fragmentu no JVLMA profesionālās maģistra studiju programmas Horeogrāfija 3. semestra maģistranta Māra Sveiļa maģistra diplomreferāta “Latvijas baleta zvaigzne Zita Erss”, kā arī galeriju ar spilgtāko lomu mirkļiem.

“(..) Zita Errs lieliski prata iejusties atšķirīgās horeogrāfiskās valodās, iedzīvināt baletmeistara radošo ieceri un pielāgoties horeogrāfiskajai leksikai. Stila jautājums jo svarīgs ir akadēmiskās klasikas iestudējumos, kas katrai baleta māksliniecei ir radošo spēju visatbildīgākais pārbaudījums, lomas veiksmīgu interpretāciju nosaka ne vien dejas tehniskā virtuozitāte, bet stila, gaumes un mēra sajūta. Lomu veiksmīgai interpretācijai ir nepieciešamas arī zināšanas baleta vēsturē, mākslas vēsturē, mūzikas vēsturē, tās ir zināšanas, kas dod pareizu laikmeta izjūtu, bez kurām stilistikas jautājumus ir grūti izprast. Zitas Errs veiksmīgie klasiskā baleta lomu traktējumi pārliecina, ka viņai piemīt minētā zināšanu summa, stila izjūta un gaume. Pārliecinoša dejas tehnika ir pats par sevi skaidrs un neapstrīdams priekšnosacījums, lai dejotājai tiktu uzticēta vadošā loma baletā, bet ar to vien nepietiek, deja nav tikai prefekti izpildītas kustības. Ne velti atsauksmēs un recenzijās par Zitas Errs sniegumu tik bieži tiek minēts dvēseliskums, dvēseles klātbūtne, dvēseles kustība, apgarotība. Tā ir dejas būtība – sirds, gara un prāta klātbūtne katrā kustībā. Skatītāji bez perfektā vizuālā tēla uztver garīgo enerģiju, kas nāk no izpildītāja, un tikai apvienojumā tie var sniegt estētisku vērtību. Ikvienas lomas veiksmīgas interpretācijas pamatā ir izpratne par lomas vietu baleta sižeta risinājumā, tēla rakstura, darbības motivācijas, psiholoģiskā analīze un – aktiermeistarība, lai visu to varētu realizēt. Zitas Errs aktiermeistarība un spēja veidot pārliecinošus tēlus ir atzīmēta daudzās jo daudzās baletu recenzijās. Gadsimta ceturksni LNO primabalerīnas statusā Zita Errs radīja skatuves tēlus, kas sniedza neizsakāmu estētisku baudījumu skatītājiem.

Tehniskā virtuozitāte, savienojumā ar reti sastopamu parādību, ko sauc par iedzimto inteliģenci, dod šo fascinējošo rezultātu, ko Zitas Errs mākslā dēvē par dvēseles lidojumu, un, kas, vērojot mākslinieci dejojam, pilnībā pārņem savā varā, kā pārdzīvojuma līdzdalībnieku. Tas ir mākslas suģestējošais spēks, kad skatītājs aizmirst visu pasaulīgo un nokļūst mākslas varā. Tehniskā virtuozitāte, iedzimtā inteliģence, iegūtā inteliģence un aktieru meistarība rada šo brīnumu. Skatoties un mācoties no Zitas Errs dejas perfekcionisma un aktieriskās meistarības izauga jaunās baletdejotāju paaudzes.

Mūžīgā neapmierinātība ar sevi, un mūžīgā vēlēšanās būt ne labākai, bet vislabākajai, divas īpašības, kas raksturo Zitas Errs virzītājspēkus viņas daiļradē. Viņu atzinuši un novērtējuši gan skatītāji, gan profesionāļi, kritiķi un kolēģi.

(..) Zita Errs atdod savas zināšanas un lielo pieredzi tālāk gan dejot gribētājiem, gan topošajiem horeogrāfiem un pedagogiem. Zita Errs atrada savu vietu dejas mākslā arī pēc dejotājas karjeras beigām, ne visiem tas izdodas, ne visi baleta mākslinieki ir spējīgi un izjūt aicinājumu kļūt par pedagogiem vai horeogrāfiem. Zita Errs spēja kļūt par izcilu repetitori Latvijas Nacionālajā baletā, nodibināja savu baleta studiju, kura ar panākumiem darbojas jau 18 gadus, uzņēmās Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedras vadību. Repetitores darbs vainagojās ar viņas audzēknes Margaritas Demjanokas panākumiem starptautiskajā konkursā, Zitas Errs baleta studijas audzēkņi ieguvuši godalgotas vietas starptautiskajos konkursos un festivālos, kā profesore Zita Errs izvedusi pasaulē jaunos horeogrāfus un deju pedagogus, kas sevi apliecina strādājot dažādos dejas mākslas žanros un stilos, ar amatieriem un profesionāļiem.”

Zitas Errs lomas

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru