Bez vainas vainīgs. Par baletu “Process” Viļņā

27 Dec

Print pagePDF page

Olga Dolina*

1.decembrī Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris (LNOBT) piedzīvoja vērienīgu pirmizrādi, kurai ir lemts kļūt par turpmāko gadu repertuāra naglu. Pēc Franca Kafkas romāna motīviem iestudētais laikmetīgais divcēlienu balets “Process” sagrāva pat relatīvi konservatīvu Baltijas baleta cienītāju piesardzīgo skepsi. Nerimstoši stāvaplausi, biļetes uz tuvāko izrādi nākamā gada sākumā – izpārdotas. Tā kā plānojiet teatrālo atvaļinājumu Viļņā laicīgi – tas tiešām ir tā vērts. 

Lietuvas Nacionālā baleta mākslinieki ir pierādījuši, ka panākumi ir iespējami ne tikai tad, kad no kādas Eiropas laikmetīgā baleta galvaspilsētas tiek ataicināts vieshoreogrāfs. “Process” ir 100% Lietuvā radīts balets “no nulles”: Martina Rimeiķa (Martynas Rimeikis) horeogrāfija pēc Laurina Katkus (Laurynas Katkus) libreta, Mindauga Urbaiša (Mindaugas Urbaitis) oriģināli komponēta mūzika un Marijus Jacovska (Marijus Jacovskis) scenogrāfija.

Jaunajam horeogrāfam Martinam Rimeikim, kas lietuviešu publikai ilgāk pazīstams kā trupas solists, “Process” ir pirmais “pilnmetrāžas” baleta iestudējums uz LNOBT skatuves. 2012. gadā pēc LNOBT baleta radošā direktora Kšištofa Pastora (Krzysztof Pastor) iniciatīvas tika izveidots projekts “Creative Impulse” – jaunu ideju un radošo eksperimentu laboratorija, kuras ietvaros Nacionālā baleta trupas dejotāji var izmēģināt un izrādīt publikai savus spēkus tieši horeogrāfijas lauciņā. Rimeiķa darbi ir šīs apsveicamās iniciatīvas pirmie augļi: projekta atklāšanas gadā viņš uzreiz piesaistīja uzmanību ar kompozīciju “Gaidot Godo”, kurai vēlāk sekoja “Adagio stīgām” (2014) un “Vienatnē” (2016).

 

Kafkiānisma ceļi

Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta modernisma literatūras autoriem, sava laika atsvešinātās sabiedrības groteskā un absurdā apdziedātājs, Francs Kafka rakstīja “Procesu” Pirmā pasaules kara un vienlaikus personīgas mīlas katastrofas laikā. Bankas ierēdnis Jozefs K. vienrīt pamostas savā istabā, kur bez jebkāda iemesla tiek apcietināts. Pret viņu ir iesākts process, un nevainīgais varonis bezspēcīgi cenšas izbeigt tiesu un cīnīties pret sirreālas birokrātiskas sabiedrības armiju. Kafka – tā ir ekspresionistiska fantasmagorija – vai varētu būt pateicīgāka literārā bāze horeogrāfiskām izpausmēm?! Romāns “Process” ir eksistenciāls, sociāli satīrisks un antiutopisks pareģojums, ko tikpat viegli var attiecināt uz 21. gadsimta reālijām, tāpēc pēdējā dekādē režisori un horeogrāfi pie Kafkas daiļrades vēršas arvien biežāk. Būs interesanti sagaidīt, ar kādiem akcentiem “Procesu” iestudēs Mārcis Lācis – pirmizrāde gaidāma jau 18. janvārī Jaunajā Rīgas teātrī.

Autors savā gluži vai bezkaislīgajā rakstīšanas manierē neizsaka personisku attieksmi pret notiekošo, tajā pašā laikā precīzi uzsver varoņu kustību un mīmikas īpašības. Tas dod salīdzinošu brīvību tālākām viņa tekstu interpretācijām – ekranizācijām vai skatuves inscenējumiem. Piemēram, kino klasikas dižgars Orsons Velss ekranizē romānu 1962. gadā un uzskata to par labāko filmu savā režijas karjerā. Ar formālu interjeru bezgalību, teju postapokaliptiski urbānu eksterjeru trauksmaino tukšumu, kinokameras rakursu visneiedomākajiem leņķiem un asu montāžu – diez vai kāda cita ekranizācija varētu vizualizēt Kafkas pasauli tik suģestējoši.

Īpatnēju paņēmienu izmanto vācu režijas radikālis Andreass Krīgenburgs (Andreas Kriegenburg): 2008. gadā uz Minhenes Kammerspiele teātra nestabili rotējošās skatuves Jozefa K. lomu horeogrāfiski izsmalcināti un groteski atveido septiņi aktieri. No režijas viedokļa līdzīgu interpretāciju izvēlas Rimeikis. Kā tiek uzsvērts lietuviešu baleta izskaņā, Jozefs K. tomēr ir cilvēks bez sejas, bez individualitātes. Viņa stāsts ir tikai viens no simtiem līdzīgu, viņš ir izplūdis kolektīvā neapzinātā masā. Cīnās, bet piekāpjas. Vairs neizceļas, tātad neredzams. Neredzams un aizmirsts – tikpat kā miris. Baleta fināls vienubrīd pat šķiet iedarbīgāks par paša romāna nobeiguma ainu – tiešo un brutālo Jozefa K. noduršanu ar nazi. Par šo nonāvēšanas rīku formāli atgādina vien efektīga trīsstūra šķautne skatuves kreisajā malā: giljotīna, kas nolaižas kā spriedums.

Dramatiskā baleta pēdās

Dramatiskais balets jeb horeogrāfiskā drāma – baleta apakšžanrs, kur izrādes librets ļoti bieži ir balstīts pasaules literatūras “grāvēju” sižetā – vienmēr būs skatītāju iemīļots. Kino un teātra interpretācijas ir viens, bet ar deju ir citādi. Kustības valoda, būdama abstrakta un nosacīta, pati par sevi dod papildu slodzi uztverei. Ja literatūrā teksts kalpo par galveno domas nesēju un reprezentē prātu, sižeta problemātikas pārnešana dejas un mūzikas plaknēs uzreiz atkailina juteklisko, individuālo, iracionālo. No vienas puses, ja balets balstīts romāna saturā, tas atvieglo skatītāja uzdevumu. Viņa un horeogrāfa arsenālā ir pietiekoša savstarpēji saistītu kultūrkodu kopa, kas šo stāstu apvij un kas palīdz neapmaldīties laikmetīgās horeogrāfijas nosacītībā. No otras – horeogrāfam jāaktivizē sava režisoriskā jauda un jāspēj neuzbāzīgi, bet precīzi saaust libreta darbību, varoņu rīcības un baleta horeogrāfijas zīmējumu.

Pats “Procesa” radītājs Martins Rimeikis atzīst, ka salīdzinājumā ar literatūru deja vienmēr atļauj vairāk uztveres brīvības un tieši tam jākļūst par iestudējuma priekšrocību. “Strādājot es nemitīgi risinu mīklu: kā nepārvērst skatuves darbību absolūtā abstrakcijā vai otrādi – kā izvairīties no ilustratīvas teatralitātes, pilnas ar pantonīmu,” uzsver horeogrāfs. “Process” ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad tas izdevies filigrāni precīzi un horeogrāfs ir noturējis balansu ar pieredzējuša gaisa akrobāta meistarību.

Procesa horeogrāfijas DNS

Veidojot baleta libreta karkasu, autori atteicās no metodiskas ainu vizualizācijas, kas tikai kaitētu iestudējuma viengabalainumam, un saglabāja vien pamatnotikumu hronoloģiju. Libreta autors Laurins Katkus atzīst, ka līdzīgi pratinātājam viņš centās izdabūt no horeogrāfa būtiskākās un nozīmīgākās idejas. “Man “Process” ļauj izteikties par brīvību vārda plašākajā nozīmē. Cerība, kas paliek dzīva par tumšākajās situācijās, man šķiet ļoti nozīmīga. Ja Jozefs K. zaudētu cerību, “Process” beigtos jau pirmajā nodaļā,” stāsta Rimeikis. Baleta astoņās ainās cits citam seko solo, dueti, trio vai kordebaleta iznācieni, un katra no epizodēm ir apzīmogota ar kādu īpašu ķermenisku izteiksmi un dejotāju variatīvām kustību trajektorijām. Vadošais solists (pirmizrādes vakarā – Jeronims Krivicks (Jeronimas Krivickas)) gandrīz visu laiku atrodas uz skatuves un ir katra atsevišķā dejojamā gabala galvenais virzošais spēks, kam jātur skatītāju spriedzē visas izrādes gaitā. Nav tas vieglākais enerģijas saglabāšanas un apmaiņas uzdevums, bet Krivickam tas izdodas mākslinieciski pārliecinoši.

Vispār jau pirmizrāžu vakari ir tie nepateicīgākie, lai objektīvi vērtētu dejotāju, it īpaši kordebaleta tehniskās precizitātes sniegumu. Jo vairāk, kad baleta izteiksmes stilu diktē libretu caurvijošs bezpersoniska pūļa spēka motīvs, kas horeogrāfiski izpaužas paralēlās, precīzās un brāzmaini mehanizētās kustībās. Tiesa, kad bankas darbinieku rutīnas sarežģītajā horeogrāfijā ielaužas disonējošu kustību, pašmērķīgas nesinhronitātes vai novēloti atkārtotu palēcienu kopas, tad tehniskā izpildījuma neprecizitātes ir niecīgas. Pēc pāris vakariem, kad izrāde ieies savās sliedēs, šie koordinācijas momenti noslīpēsies, un ansamblis skanēs vizuāli vienbalsīgi.

Viena no mūsdienu horeogrāfijas iezīmēm – jaunie autori, apzināti vai neapzināti, savu baleta darbu valodā integrē 20. gadsimta horeogrāfijas populārāko leksikonu. Izveidot unikālu un jaunu kustību sistēmu mūsu postmodernajā realitātē šķiet neticami grūti. Arī šeit: dažādas kompilācijas no raksturīgākajām ķermeņa pozīcijām, to pārliecinoša pārinterpretācija stāsta kontekstā līdzās individuāliem atradumiem pacēlienos, diagonālēs, mizanscēnās un dažādās abstrakti ilustratīvās detaļās.

Šādi uzbāzīgu uzraugu pāra (Daniel Dolan, Stanislav Semianiura) un tiesas izpildītāja (Gediminas Švendravičius) trio dejas struktūrā ieausti sinhronitātes un atkārtošanas paņēmieni. Šur un tur šķietami paslīd garām Matsa Eka un Viljama Forsaita valodas “termini”: darbs ar ķermeņa atmiņu, roku un plecu joslas aktīvās ģeometriskas svārstības, atmuguriski izliekumi, sekvences ar izteikti plastisku sekošanu līdzi kādai no ķermeņa daļām. Par dejas virziena noteicēju kalpo arī rekvizīts – “salstošs” vēstules papīra gabals Jozefa K. un Lenijas duetā vai birokrātisku papīrīšu kalns masu skatos, kur kustību raksturo kritienu un nepaklausīgu, bezspēcīgu roku haoss, kas rotē ap savu asi. Jozefa K. solo vadlīnijas caurvij “ne savā ādā” stāvoklis, otrajā daļā īpaši aktivizējas mājieni uz marionešu tipa kustībām un “neērtā ķermeņa” plastika. Viņš cīnās līdz galam, bezjēdzīgi, ar izmisīgām skrējienu imitācijām pretim ceturtajai sienai, līdz pazūd pūlī.

Betona džungļos

Auksta, formāla, atsvešināta vide. Visa dejiskā darbība risinās uz tukšas skatuves, ko no abām pusēm un dibenplānā ierāmē monumentālas un kustīgas sienu plaknes. Sudraboti pelēkas, ar knapi pamanāmiem iedobumiem, tās atgādina masīvus betona blokus. Šķiet, ka esam kādā dziļā pazemē vai bunkurā. Industriālā minimālisma fani un “tīras”, ar liekām detaļām nepārblīvētas scenogrāfijas piekritēji par šādu Marijusa Jacovskisa telpas izkārtojumu būs sajūsmā.

Savukārt gaismu mākslinieks Ļevs Kleins (Levas Kleinas) parūpējies par to, lai scenogrāfijas daudznozīmīgo ģeometrisku šķēlumu dramaturģiju atbalstītu dramatisks apgaismojums un ēnu saspēle. Prožektora auksto gaismu asie stari vienu brīdi akcentē Jozefa K. šķietami individuālo personību. Citu brīdi, nobeigumā, kad betona plaknes fonā savienojas krusteniski un malas sabīdās uz centru, prožektors pakāpeniski mazina sava stara diametru un “aprij” galveno varoni. Klaustrofobiski futūristisku iespaidu līdzsvaro Jurgitas Jankutes (Jurgita Jankute) vizuāli atturīgie un elegantie retro motīvu caurvītie kostīmi. Atsevišķi gribas izcelt Lenijas (Olesia Šaitanova) tēla ironisko vizuālo atsauci: YSL kulta melnā kleita ar balto apkaklīti a la “Belle de Jour”, kas norāda uz varones erotisko pusi. Izrādes lakoniskais un daudznozīmīgais, pat universālais vizuālais noformējums ir “Procesa” vizuāli mākslinieciskas kvalitātēs kalngals.

Cerības dzinulis

“Libreta un iestudējuma attīstības gaitā es nolēmu smelties muzikālas idejas no Kafkas romāna rakstīšanas laika. Lai radītu specifisku baleta mūzikas skanējumu, es piedāvāju izmantot motīvus no ungāru komponista Belas Bartoka skaņdarbiem. Tādējādi baleta mūzikas iedvesmas pamatā ir Bartokam raksturīgi īsi motīvi, tematiskais vai dažbrīd tikai intonāciju materiāls, tā ekspresīvā enerģija. Tomēr mūzika nepārstāsta romānā vai arī baletā attēlotās situācijas, tā ir drīzāk abstrakta un vispārināta, uz deju un kustību iedvesmojoša, ”atzīst godalgotais lietuviešu komponists Mindaugs Urbaitis.

Te atrauta, ekspresīvi augoša kakofonija ar klavieru skaudro zemo nošu nomaiņu uz bungām vai sitaminstrumentiem, te pulsējoša vijole vai rotaļīgi tamburīna sitieni uzsver ķermenisko mīlas duetu ekspresiju, vai dinamiskie ksilofona akcenti. Tas viss ik pa laikam kontrastē ar Marijas Paškevičutes (Marija Paškevičiūte) elektroniskās mūzikas fragmentu vēso un trauksmaino kņadu.

Urbaiša mūzika LNOBT orķestra un diriģenta Modesta Barkauska (Modestas Barkauskas) izpildījumā neļauj ērti iekārtoties savā krēslā un bezrūpīgi baudīt baleta vakaru. Tā iedvesmo uz kustību un cīņu. Tāpat ka katras atsevišķas epizodes horeogrāfija, tā ir variatīva un pozitīvā nozīmē sadrumstalota, tomēr vienota trauksmainā, ekspresīvā skanējumā. Pēc izrādes fināla neliek mieru jautājums: vai viss šis Jozefa K. mokošais neziņas, sirreālo šaubu ceļš līdz patiesībai, procesa finālam, ir bijis nekas cits kā sava veida iesvētības, sagatavošana liktenim, kas jau sen izlemts viņa vietā? Individualitātes un cerības zaudēšana vienādojās ar nāvi. Bet viņš tak vēl varēja dejot, kaut vēl nedaudz, viņam tas tik labi padevās…

Foto: Martynas Aleksa / Lietuvas Nacionālās operas un baleta arhīvs  

 

*Olga Dolina ir kultūras žurnāliste un mākslas vēsturniece, kas savām divām mīlestībām uz kino un dizainu pievienojusi trešo – deju

 

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru