Amerikas baleta zvaigznes LNOB

28 Mar

Print pagePDF page

Gunta Bāliņa

Kur palika New York City Ballet? Tā 20. marta publikācijā ballet.dance.lv izskanēja Intas Balodes jautājums. Jā, patiešām, kur tad palika New York City Ballet? Tāpat kā daudzu baleta mākslas cienītāju, arī manu uzmanību saistīja visai iespaidīgais reklāmas plakāts pie Latvijas Nacionālās operas un baleta, kurš vēstīja, ka 21. martā Latvijas skatītājus priecēs New York City Ballet zvaigznes. Diemžēl beigās Ņujorkas Pilsētas baleta zvaigžņu vietā pasākuma organizētāji piedāvāja Hjūstonas baleta, Maiami pilsētas baleta un Džofrija baleta (Joffrey Ballet) solistu galā koncerta programmu ar nosaukumu “Amerikas baleta zvaigznes”. Tas raisīja divējādas pārdomas. No vienas puses, vilšanās par pēkšņo izpildītāju maiņu, no otras tomēr izdevība redzēt Amerikas baleta solistu sniegumu un novērtēt, ar ko tad viņi tik labi.

Jāsāk laikam ar pozitīvo! Patīkams pārsteigums – pirmās daļas noslēgumā, fragmentā no F. Šopēna baleta “Kamēliju dāma” (Vela Kaniparoli (Val Caniparoli) horeogrāfija) bija iespēja redzēt Latvijas publikai jau zināmo Bavārijas Valsts baleta primabalerīnu Lusiju Lakarru (Lucia Lacarra) un premjeru Marlonu Dino (Marlon Dino) (koncerta drukātajā programmiņā šie dejotāji nebija iekļauti). Lieki piebilst, ka šeit tiešām viss atbilda zvaigžņu pieteikumam: gan emocionālais, gan tehniskais izpildījums un, protams, balerīnas izcilie fiziskie dabas dotumi slaidais augums, plašais solis, pēdas pacēlums utt. Arī programmas otrās daļas noslēgumā, kad abi mākslinieki izpildīja “Light Rain” (Duglasa Adamsa mūz., Džeralda Arpino (Gerald Arpino) hor.), bija iespēja vēlreiz pārliecināties par viņu augsto meistarību un profesionalitāti.

Pozitīvu iespaidu atstāja arī Hjūstonas baleta premjeru duets Karina Gonsalesa (Karina Gonzalez) un Konors Volšs (Connor Walsh). Koncerta pirmajā daļā mākslinieku sniegumā redzējām fragmentu no S. Prokofjeva baleta “Romeo un Džuljeta” (Stentona Velča (Stanton Welch) hor.), savukārt otrajā daļā klasisko/moderno horeogrāfiju ar nosaukumu “Krēsla” (S. Rahmaņinova mūz., Bena Stīvensona (Ben Stevenson) hor.). Gan pirmajā, gan otrajā priekšnesumā ir jāizceļ tiešām izcils dueta šī vārda pilnā nozīmē sniegums – varēja tikai apbrīnot, ar kādu vieglumu tika izpildīti vissarežģītākie dueta dejas elementi. To varētu nosaukt arī par dueta dejas paraugstundu! Šeit vietā būtu izteikt apbrīnu par ļoti spēcīgiem un tehniski pareizi izpildītiem augstiem un vidējiem pacēlieniem tieši no partnera puses. Arī abu mākslinieku emocionālais sniegums bija visai pārliecinošs, it sevišķi balkona skata adagio no baleta “Romeo un Džuljeta”.

Džofrija baleta solisti Džeraldīna Mendoza (Jeraldine Mendoza) un Dilans Gutjerezs (Dylan Gutierrez) pirmajā daļā izpildīja Veina Makgregora (Wayne McGregor) horeogrāfiju „Infra(Maksa Rihtera mūz.). Kā otro priekšnesumu mākslinieki bija izvēlējušies adagio no L. Minkusa baleta „Bajadēra” (ēnu skats, M. Petipā hor.). Diemžēl klasiskā baleta adagio sniegums nepārliecināja. Pietrūka apgarotības, viegluma, kustību izpildījuma plašuma un nianšu, kas raksturīgas baltajam, gaisīgajam ēnu skata baletam. Sniegums vēss un atsvešināts.

To pašu var teikt arī par Maiami pilsētas baleta solistu Džanetas Delgado (Jeanette Delgado) un Renana Serdeiro (Renan Cerdeiro) sniegumu pas de deux no L. Minkusa baleta “Dons Kihots” (M. Petipā hor.). Šis pas de deux, kas prasa žilbinošu tehniku un ir atpazīstams visā pasaulē gan konkursos, gan galā koncertos, šoreiz izskanēja nepārliecinoši. Man šķiet, ka zvaigžņu koncertā dejot pas de deux bez solistu variācijām ir nepieņemami! Turpretim modernā baleta horeogrāfijā “Cirks” (Bendžamina Britena mūz., Džastina Peka (Justin Peck) hor.) mākslinieku sniegums bija saturiski un tehniski pārliecinošs. Arī Trišas Albertsones (Tricia Albertson) un Džovanni Furlana (Jovani Furlan) pārliecinošāks izpildījums bija modernā baleta horeogrāfijā “Polifonija” (Kristofera Vīldona (Christopher Wheeldon) hor., Ģ. Ligeti mūz.), nevis pas de deux no A. Š. Adāna baleta “Žizele” (Ž. Pero, Ž. Koralli hor.), kuras mūzikā un sižetā izteikti jūtams romantiskā noskaņojuma izteiksmes veids.

Nenoliedzami, ka amerikāņu mākslinieku izpildījuma stiprā puse ir modernais balets, kurā varēja redzēt izcilu dueta meistarību, interesantus un ļoti oriģinālus kustību savienojumus, pārejas no vienas pozas otrā, vieglus pacēlienus un pietiekami sarežģītas piruetes. Turpretim klasiskais balets Ž. Pero, Ž. Koralli un M. Petipā horeogrāfijā sagādāja zināmas grūtības nevis tehniskajā kustību izpildījumā, bet horeogrāfiski romantiskā stila ziņā. Kā attaisnojumu varētu minēt faktu, ka Amerikā klasiskā baleta tradīcijas ir krietni jaunākas nekā Krievijā un Eiropā.

Noslēgumā jāmin, ka lielu prieku un gandarījumu galā koncertā sagādāja mūsu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņu apsveikuma sniegums. Vienprātīgu publikas atzinību saņēma 1.4. klašu audzēkņu vitālais priekšnesums “Alle hop” (J. Štrausa mūz., Iļjas Vlasenko hor., repetitore Diāna Mancēviča) un II kursa audzēknes Marijas Burcevas (Starptautiskā Valentīnas Kozlovas baleta konkursa Sanktpēterburgā Zelta medaļas ieguvējas) laikmetīgās horeogrāfijas priekšnesums “Divas minūtes vēl ir par maz” (M. Rihtera mūz., Miloša Isailoviča hor., rep. I. Vlasenko).

 

Attēlā: Karina Gonsalesa un Konors Volšs Hjūstonas baleta iestudējumā “Romeo un Džuljeta”. Foto: Jeff Busby

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru