ALEKSANDRS LEMBERGS un Latvijas balets

17 Jun

Print pagePDF page

2013. gada 20. jūnijā plkst. 17.00 LNO beletāžas zālē notiks Guntas Bāliņas un Regīnas Kaupužas grāmatas „Lembergs par Lembergu” atvēršana. Tiek laipni aicināti visi interesenti.

grāmata "Lembergs par Lembergu"

Aleksandra Lemberga radošās darbības laiks (20. gs. 60. – 80. gadi) iezīmējas ar daudzu vērienīgu baletu iestudējumiem, Rīgas baleta atpazīstamību pasaulē, inovatīviem dejas formu meklējumiem baleta mākslā, jauno dejotāju individuālā stila izkopšanu, kā arī ārvalstu horeogrāfu piesaisti.

Pirmajos iestudējumos („Pāns un Sīringa” (1963), „Pērs Gints” (1966)) baletmeistara galvenais horeogrāfijas izteiksmes veids bija ķermeņa grācija un ekspresija, saglabājot klasiskās dejas pamatvērtības.

Par vērienīgu, emocionālu un horeogrāfiski daudzveidīgu var nosaukt O. Barskova baleta „Inku zelts” iestudējumu 1967. gadā, kurā jūtama dziļa un nopietna baletmeistara pieeja izvēlētai tēmai. Tajā bija gan gaume, gan skatuviskā kultūra, gan plašs plastiskās izteiksmes diapazons. Izrādes veiksmei pieder spožie galveno lomu atveidotāji: M. Bilalova, A. Dragone, A. Ēķis, J. Bīviņš, A. Spura, V. Lukjanovs u. c.

Pirmie mūsdienīgās horeogrāfijas pielietojumi vērojami baleta „Parīzes Dievmātes katedrāle” iestudējumā 1970. gadā. Gadsimta gaitā kopš šis balets ir bijis neskaitāmu pasaules teātru repertuārā, to veidojuši daudzi baletmeistari, cenšoties pielāgot horeogrāfiju dejas mākslas attīstības procesam. A. Lembergam izdevās harmoniski savienot dažādus horeogrāfiskus stilus. Veiksmīgi izmantota daudzlīmeņu skatuviskā darbība.

Ž. Bizē, R. Ščedrina „Karmena” (1971) pieder A. Lemberga horeogrāfa darba augstākām virsotnēm. Baletmeistara traktējumā klasiskās dejas valoda sintezējās ar mūsdienu dejas elementiem, tā bija eleganta, spilgti raksturojoša un dziļi emocionāla. Plašajā Karmenas lomas atveidotāju galerijā minamas A. Dragone, I. Ābele, V. Vilciņa, L. Tuisova. Īpaši izceļot L. Tuisovu, kritiķi viņu ierindoja pasaules labāko Karmenas izpildītāju sarakstā, izceļot viņas tēla klasisko skaidrību, vieglumu un noslēpumainību. Ar lieliem panākumiem „Karmena” tika izrādīta Meksikā, Ēģiptē, Malaizijā, Singapūrā, Taizemē, Šveicē, Itālijā, Francijā, it visur, kur vien Rīgas balets viesojās. Īpaši atzīmējamas viesizrādes Maskavā (1979), kur „Karmenas” iestudējumā Hosē lomu atveidoja M. Liepa.

Atzīmējama A. Lemberga sadarbība ar komponistu A. Žilinski. Tās rezultātā tapa divi bērnu oriģinālbaleti – „Sprīdītis”(1968. g., 1983. g. atj.) un „Lolitas brīnumputns” (1979). Iestudējumu horeogrāfija, tāpat kā mūzika bija krāsaina, viegli uztverama un saprotama, un iestudējumi piedzīvoja ilgu skatuvisko mūžu.

A. Lemberga vadībā Rīgas balets piedzīvoja savu augstāko lidojumu gan radošajā ziņā, gan pasaules atpazīstamības ziņā. Kopš 1968. gada Rīgas balets viesojies Ungārijā, Itālijā, Vācijā, Francijā, Meksikā, Nikaragvā, Anglijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Malaizijā, Ēģiptē, Izraēlā, Grieķijā u. c.

Nozīmīgs radošā pacēluma posms Rīgas baletā iezīmējās, sākot ar 1976. gadu, kad tika pieaicināti dažādi ārvalstu horeogrāfi. Kā pirmais tika iestudēts A. Hačaturjana balets „Gajanē” B. Eifmana (Sankpēterburga) horeogrāfijā. Baletmeistars iestudējumā brīvi rīkojas ar visdažādākajiem horeogrāfijas izteiksmes veidiem, izmantojot gan klasikas elementus, gan plastiku, pasvītrojot nacionālo kolorītu un temperamenta gradācijas. Īpašu atzinību guva solisti L. Tuisova, Al. Rumjancevs, G. Gorboņovs, M. Koristins un baleta vīriešu kolektīvs. 1978. gadā O. Vinogrādovs (Sanktpēterburga) iestudēja L. Herolda baletu „Veltīgā uzmanība”. Baleta, kura popularitāte mērojama gandrīz divsimt gadu garumā, iestudējums Rīgas baletam bija ne vien pietiekami grūta, bet arī pietiekami interesanta pieredze. Lai sasniegtu pilnskanību, bija nepieciešama liela precizitāte, muzikalitāte, stila izjūta un prasme veidot komēdijas raksturus. Tas dejotājiem deva spēju panākt zināmu dejas vieglumu, atraisītību un šarmu. Jauni horeogrāfiskās izteiksmes veidi jūtami B. Eifmaņa baletā „Pārtrauktā dziesma”, izmantojot I. Kalniņa 4. simfonijas 1. daļu, un „Divbalsība” ar grupas “Pink Floyd” mūziku. Eriks Tivums: „..Dejiskais teksts ar minimāliem līdzekļiem noved līdz augstspriegumam. Dejas leksika vienkārša, līdzskanīga Morisa Bežāra un citu moderno horeogrāfu prasmei daudzu dejotāju ritmiski vienotās kustības pārvērst iespaidīgā izteiksmes līdzeklī, kustībā- zīmē, dzīvā emocijā.” 1970. – 80. gados Rīgas baletam bija iespēja iepazīt arī citu horeogrāfu rokrakstus: M. Murdmā „Pazudušais dēls” (1978), I. Čerņišovs „Angāra” (1981), V. Vasiļovs un N. Kasatkina „Pasaules radīšana” (1983). Apgūstot un izprotot dažādu horeogrāfu dejas valodu, Latvijas balets tomēr spēja saglabāt tikai sev piemītošās skatuviskās kultūras un dejas interpretācijas manieri.

70. – 80. gados baleta trupā ienāca daudzi jauni, talantīgi dejotāji: Z. Errss, G. Gorboņovs, T. Jeršova, A. Martinovs, L. Tuisova, Al. Rumjancevs, L. Beiris, V. Jansons, G. Bāliņa, A. Leimanis, I. Dumpe, Z. Lieldidža, Al. Kolbins u.c., kuri guva godalgas starptautiskajos konkursos un festivālos.

60. – 80.g A. Lembergs bija iestudējis un atjaunojis 17 baletus un miniatūras, izvedis Rīgas baletu plašajā pasaulē un izaudzinājis jaunu talantīgu dejotāju paaudzi.

Aleksandrs Lembergs

Raksts vēl nav komentēts

Ieraksti komentāru